Ziemassvētku pasaka: "Brīvdienas laukos"

Beidzot bija pienākušas ziemassvētku brīvdienas. Mazais Gustavs ar lielo māsīcu Sabīni bija devušies uz laukiem, kur baudīja īstos ziemas priekus, lielās biezās kupenas, vēla sniegavīrus, devās uz kalnu braukt ar ragavām, kur viņus pieskatīja gudrais mājas sargsuns Rembo.

Vecmāmiņas modināti, Gustavs ar Sabīni cēlās, devās mazgāt muti, ģērbties un brokastot. Vecmamma bija pagatavojusi gardas pankūkas, kas smaržoja pa visu māju. Uz galda bija sarūpētas vairākas zaptes - ābolu, zemeņu, aveņu, upeņu, lai mazie paši var izvēlēties, kura tiem vairāk ies pie sirds. Uz plīts jau sildījās rudens ražā novāktā piparmētru tēja. Kad vēderi bija pilni, bērni steidza aut zabakus, kombinzonus, lai skrietu laukā baudīt skaisto ziemas dienu. Bērni aizsteidza uz malkas šķūnīti, kur vectēvs jau kādu laiku kopā ar uzticamo draugu kaķi Tomku skaldīja malku, lai paprasītu lielās koka ragavas. Tā, kā citu ragavu nebija, tad vectevs mazbērniem atdeva lielās ragavas, ar kurām parasti uz māju veda malku, pats paņemdams ķerru.

Mazie atvadījušies devās uz ciema lielo kalnu, lai vizinātos. Lielais kalns atradās otrpus lielajam ceļam, kurš bija galvenais ceļš, kas vijās cauri visam ciemam. Kad bērni bija tikuši līdz ceļam, tie apjūsmoja lielo, plato piķa melno asfaltu, kas uz baltā fona dikti izcēlās. Nu Gustavs ar Sabīni sāka vilkt ragavas pāri asfaltam. Ragavu slieces saskaroties ar asfaltu radīja tik riebīgu skaņu, ka ģinkstēja visas ausis. Un tās arī tik slikti slīdēja, ka uz ceļa vnk palika nekustīgi. Bērni ātri tās ievilka atpakaļ uz nosnigušā lauku ceļa, apsēdās un štukoja, kā tās dabūt pāri, jo tās bija tik smagas, ka mazie tās pacelt nespēja, arī neviens kaimiņš tobrīd garām negāja, lai lūgtu palīdzību. Tā nu bērni nolēma doties atpakaļ uz mājām, lai lūgtu vectēva palīdzību. 

Mazie vectēvu satika tieši pie mājas, kad tas uz turieni ķerrā veda sakrāmēto malku. 

"Vectēv, mēs nespējam pārnest pāri lielās ragavas, asfalts ir tik saus, ka ragavas uz tām uzkārās!" - teica Sabīne. Vectēvs: "Labi bērni, tulīt nogādāšu mājās malku, un aiziešu Jums līdzi līdz asfaltam, lai pārnestu ragavas." Vectēvs pacēla ķerru un aizstuma malku uz mājām, izkrāva un ar tukšo ķerru devās atpakaļ. Gustavs pa jokam: "Vectēv, Mums ragavām jāpieliek arī mazi ritenīši kā ķerrai, lai pie asfalta tās aiz roktura pagāztu un pārvestu pāri, bet kad tās nolaiž sniegā, galvenās ie slieces!?" Vectēvs pasmēja un nodomāja, kas par smieklīgu ideju. Taču, kad apskatījies uz ragavu pusi, nodomāja, hmm...kāpēc ne?? Vectēvs kopā ar bērniem aizsteidza uz kambari, kur glabājās visādas vecas un nevajadzīgas mantas, kas ik pa laikam tomer noder. Vectēvs rakājās, rakājās...un uzgāja vecu leļļu ratu rāmi ar pie tā vēl esošiem 3 palikušajiem ritenīšiem. Tie bija mazi un vēl pietiekoši labi saglabājušies. Visi aizdevās uz garāžu, Gustavs atvilka ragavas, tobrīd vectēvs jau bija visu sagatavojis, lai piemetinātu ritenīšus, un pārbaudītu Gustava radušos ideju. 

Nez cik ilga laika viss bija gatavs, un kopā ar vectēvu bērni devās pie asfalta, lai pārbaudītu piemetinātos ritentiņus. Piebraukuši pie asfalta, Sabīne kopā ar Gustavu pagāza smagās ragavas uz savu pusi tā, lai ritentiņi skar asfaltu, un sāka stumt. "JĒEE"...iesaucās bērni: "Vectēv tev izdevās, tas strādā!" Bērni pārstūma ragavas, pamāja vectēvam un devās uz kalnu. 

Līdz pat pusdienlaikam bērni vizinājās un izklaidējās uz kalna kopā ar vietējiem ciema bērniem. Atgriezušies mājās bērni pie pusdienu galda vecvecākiem stāstija dienas piedzīvojumus un pateicās vectēvam, ka radīja BRĪNUMRAGAVAS, kas pārvar visa veida ceļus. 

Brīnumragavas Gustavam un Sabīnei ļāva izbaudīt ašos kalnu priekus ziemas brīvdienās!!! Priecigus Ziemassvētkus :)

Jolanta & Gustavs