Zande: Mācies neizdabāt bērnam!

Veikalā bērns skaļi bļauj un krītot gar zemi pieprasa rotaļlietu vai kādu gardumu? Ja šāds scenārijs piemeklē arī tevi, ikreiz, dodies iepirkties kopā ar savu divgadnieku vai trīsgadnieku, uzzini, ko par šādām kaprīzēm domā Māmiņu Kluba eksperte, psiholoģe Diāna Zande!  

Ieraugot savu bērnu gāžamies veikalā gar zemi un rezultātā viņam nopērkot to, kas pieprasīts, sev pajautā: „Kurā brīdī tu pārstāsi uzņemties atbildību par sava bērna uzvedību un pārstāsi viņam izdabāt tikai mīļā miera labad? Kurā vecumā tavs bērns pārtrauks kaut ko prasīt, ja pati viņam nepateiksi stop?” Atceries, ka bērnam vienmēr būs prasības!  

„Šī ir ideja par to, ka bērnam ir nepieciešamas robežas – obligāti, jo kaprīzes un iegribas viņam būs nepārtraukti! Gribu – dod, gribu – dod,” atgādina Diāna Zande. 

Vecumā starp diviem, trim gadiem bērniņš prasa gan ar balsi (viņš jau prot pateikt: „gribu” vai „negribu”), gan joprojām ļoti aktīvi – ar ķermeni. „Bērns ar ķermeni pasaka, ka kaut ko vēlas, tātad – gāžas gar zemi. Vēl viņš jau pietiekami labi ir izpētījis mammu un tēti, un sapratis, ka mājās nogāšanās uz zemes nelīdz – viņi nereaģē, bet veikalā nogāžoties uz zemes – tas līdz fantastiski. Vecāki momentā ir klāt, iedod kaut ko rokā un nopērk,” skaidro psiholoģe.

Tātad bērns secina, ka veikalā ir jākrīt gar zemi un tad varēs dabūt visu, ko vēlas!

Kur ir problēma?

Ja vecāki šajā brīdī, kad bērns, skaļi bļaudams, veikalā nogāzīsies gar zemi, uztrauksies par to, ko par viņu nodomās absolūti sveši cilvēki, bet nevis par savu bērnu, tas nozīmē, ka viņi orientēsies uz svešo cilvēku vajadzībām. Šajā situācijā tas ir klusums. Klusumu, savukārt, visvieglāk panākt, nopērkot bērnam mašīnīti, saldējumu vai vēl kaut ko, ko viņš vēlas.

Šādi, paši vecāki uztur situāciju, kad bērns pieprasa un pierod dabūt, ko vēlas!

„Tā vietā, vecākiem vajadzētu saprast, ka šī ir lieliska iespēja bērniņam parādīt, ka pastāv robežas! Jā, iespējams, kāda tante pateiks: „Vai, kādi neaudzināti bērni – šausmas!” vai arī kāda cita tavam bērnam teiks: „Es tevi ņemšu līdzi!” Lai saka – neņem galvā,” iesaka Diāna Zande.

Galvenais vecākiem šo visu izturēt, stāvot blakus un bērnam sakot: „Es redzu, ka tu esi dusmīgs, es redzu, ka tu gribi mašīnīti, bet mēs mašīnīti nepirksim.” Tātad vecāki iztur šo teātri un bērns iemācās, ka krišana gar zemi vairs nenostrādā, tātad to nav vērts darīt!

Māmiņu Klubs

Kāda ir tava pieredze ar bērna kaprīzēm un to izrādīšanu publiskās vietās?