Viss notiek tieši tad, kad tam jānotiek - mazā sāk gatavoties rāpošanai

Laiks nav jāsteidzina, jo tas tāpat jau skrien uz priekšu neprātīgi ātri. Šodien skatos uz savu mazuli un pie sevis domāju, cik gan viņa man jau liela! Ne miņas no tā mazā, kaulainā bēbīša, kas piedzima pirms 7 mēnešiem.

Šis laiks ir bijis raibs kā dzeņa vēders un dažbrīd bija cilvēki (patiesībā, tādi ir vēl aizvien), kuri purināja galvu un teica, ka mans bērns nav attīstīts, viņam taču jau sen bija teju vai jāskrien.

Jā, mana meitiņa izbauda laiku, esot bēbītim. Viņa nekur nesteidzās. Velties sāka sasniedzot 6 mēnešus, par ko daudzi bija neizpratnē, jo tik vēlu taču bērni nekad nesākot velties. Taču tagad viņa ir kļuvusi neaptverama. Katra diena ir kā jauna atklāsme un sasniegumu virtene. Atliek tikai no malas mazo meitēnu vērot un priekā murrāt. Jo viņa taču ir mana mazā mīlulīte.

Aptuveni mēnesi mazulīte jau rotē ap savu asi kā pulksteņa rādītājs paātrinājumā un pēdējās nedēļās viņas ikdienu papildina arī līšana. Pagaidām gan vēl tikai atpakaļgaitā, par ko pati mazā dāma ir dziļi neapmierināta. Katru reizi, kad mazā princese atpakaļgaitā ielien kādā stūrī vai atdurās pret kādu šķērsli, seko ļooooti skaļš neapmierinātības kliedziens. Jo kurš gan nekauņa atļāvies viņai salikt skrejceļam priekšā šķēršļus? Tīrākā nekaunība!

Jā, un septītais mēnesis ir tiešām sprādziens attīstībā. Šodien pirmo reizi mazā sevi uzcēla rāpotāja pozā un sāka šūpot savu dupsi. Tas bija dienas vidū. Un šūpošanās turpinās visas dienas garumā. Tas liek vien domāt, ka tālu vairs nav arī līdz pirmajiem norāpotajiem centimetriem un tālāk jau metriem.

Viss rit savu gaitu. Bez steigas.

Tāpēc neizprotu citus, kuri cenšas ar dažādu palīglīdzekļu palīdzību stimulēt bērna celšanos kājās, stutē viņu spilvenos, lai tikai bērniņš sēdētu un varētu par bērna “sasniegumiem” palepoties citiem. Mīļie vecāki, katrs bērniņš pats vislabāk zinās, kad viņš ir gatavs nākamajam solim savā attīstībā. Bet ko nu par to, tas jau ir cits stāsts...