Visam savs laiks, arī podiņmācībai

Tā dēvētā podiņmācības tēma ir nonākusi arī līdz mūsu mājām. Patiesībā, tā ienāca jau pirms laba laika, kad bērnam tika iegādāts podiņš. Jāatzīstas, ka sākotnēji podiņš viņam bija dziļi vienaldzīgs un situācija tā īsti nav mainījusies līdz pat šim brīdim, kad dēlam ir gads un astoņi mēneši.

Neatbalstu variantus, kad bērnu uz poda sēdina ar varu, cerot, ka viņš tā iemācīsies pats iet uz poda. Pilnīgs absurds. Manuprāt, tā bērnā rodas tikai nepatika pret šo procesu, tādēļ biju ļoti pret reizei, kad vecmāmiņa, uzskatot, ka mazbērnam ir laiks iet beidzot uz poda, turēja viņu uz tā ar varu, fonā tecinot ūdeni. Mūsu vecmāmiņu uzskati gan ir atšķirīgi. Viena uzskata, ka viss ir praktiski jau nokavēts, jo tik lielam bērnam jau sen bija jāsaprot, kas jādara uz poda, tādēļ uz manu pusi tiek mesti „akmeņi”, jo neesmu bērnu apmācījusi iešanā uz podiņa, savukārt otra ir pie tiem, kas uzskata, ka visam ir savs laiks un ar varu nekas nav panākams. Lieki piebilst, ka es atbalstu otrās vecmāmiņas uzskatu.

Kā mēs esam spēruši pirmos solīšus podiņa apguvē? Pavisam vienkārši. Iegādājāmies bērnam parastās apakšbiksītes, lai viņš sajustu ērtības, kādas garantē parastu biksīšu nevis pufīgo autiņbiksīšu lietošana. Protams, gadās reizes, kad bikses ir slapjas un tās nākas mainīt, taču šodien dienas prieks bija tas, ka dēls beidzot sāka saprast podiņa patieso būtību un tas arī tika izmantots īstajiem nolūkiem. Bez nekādas vardarbības, piespiešanas un bāršanās.

Manuprāt, galvenais podiņmācības apgūšanā ir būt pacietīgiem. Neko neuzspiest ar varu, necensties par visām varītēm panākt visu pēc iespējas ātrāk, jo visam ir savs laiks.