Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Pēc vakardienas bezcerīgās sarunas par atteikšanos no Ziemsvētku dāvanām nespēju tikt vaļā no pēcgaršas/pēcsmaržas un pat pēcdomām par to, kāpēc mēs (daudzi, ne visi!) esam pašus svētkus mainījuši pret dāvanu kaudzēm. Kāpēc ir tik svarīgi pirkt, dāvināt, saņemt, sūdzēties par to, ka nezinām, ko dāvinām, negribam, ko saņemam un ģībstam garajās veikalu rindās. Kurā brīdī Ziemsvētki pazuda?
Es neatceros dāvanas, ko saņēmu savā bērnībā. Tās noteikti bija, taču es neko no tā visa neatceros. Bērnības svētki man vienmēr saistās ar mandarīnu smaržu, mammas ceptiem cepumiem, kuru recepte nu ir nozaudēta, un atmiņām par to, kā kopā ar mammu, manu bērnības draudzeni un viņas mammu devāmies uz mežu rotāt eglīti ar maizīti, burkānu un ābolu riņķiem, lai arī putniņi, stirnas un zaķi tiek pie gardumiem. Mēs dzērām termosā līdzpaņemto tēju un līksmojām par brīnumsvecīšu gaismiņām, vēl ilgi iztēlojoties to, cik priecīgi bija meža iemītnieki par mūsu sarūpētajiem našķiem. Nav ne jausmas, vai mamma to atceras, bet tie tiešām ir labākie Ziemsvētki manā mūžā, kurus es ļoti vēlētos arī savai meitai. Lai ne tikai mēs ar tēti esam līdzās mežā ar viņu, karinot gardumus eglītē, bet arī māsīcas, brālēni, omes un opji, taču no viņiem vakar pretī dzirdēju vien "ārā var gadīties, ka sniega nav/viss ir slapjš/līst/dzīvnieki neatradīs/bērniem nepatiks".
Labi, tad varbūt mēs vismaz varam atteikties no tradīcijas, ka visi kopā veram zem eglītes novietotās dāvanu kaudzes, pirms tam drudžaini meklējot veikalos kaut ko, kas iepriecinātu dāvanas saņēmēju, kuram viss ir?
Nē, arī to neviens negrib, jo tie taču nebūšot īsti svētki. Vai tiešām svētki nozīmē dāvanas?
Es centos pierunāt sveikt tikai bērnus, bet arī tas nenostrādāja, jo visi labprāt čīkst par to, ka dāvanas meklēt ir mokoši, bet nespēj iedomāties svētkus bez tām. Kā pāraudzināt 10, 40, 70 gadīgus dāvinātājus un apdāvināmos?
Zaudējusi cīņā ar savu radu iegribām, vēlos uzzināt par labajiem piemēriem citu māmiņu ģimenēs. Kā jūs svinat? Kādas ir jūsu tradīcijas? Mani neinteresē dāvanas, bet tas gaišais, jaukais, kopā baudītais, kas dāvā emocijas:) Gribu špikot idejas, jo man priekšā ir vēl vairāki desmiti Ziemsvētku, kuros sacensties par labākajām bērnības atmiņām meitām.
Mēs tieši šogad arī bijām aizdomājušies par daudzajām dāvanām, kas katru gadu jāgādā un kuras nereti izrādās nevajadzīgas, jo iegādātas steigā pēdējā brīdī, bet bez dāvanām gluži arī negribējās, jo ir jau vēl arī dāvināšanas prieks un dāvanu sarūpēšanas prieks. Tādēļ šogad izmēģināsim šādi: katrs sagādā dāvanu vienam citam ģimenes loceklim (mēs izlozējām, kurš būs kuram rūķis). Izņēmums ir ome, kura negribēja akceptēt šo mūsu ideju, un bērni - viņiem gan būs dāvanas no visiem.
Mums ir tradīcija Ziemassvētkos braukt pie maniem vecākiem, kur mēs noteikti kopā cepam piparkūkas un gatavojam Ziemassvētku mielastu. Un, ja ir sniegs, tad Ziemassvētku rītā pēc brokastīm noteikti ejam vizināties no kalniņa.
Ar šo gadu plānoju ieviest Ziemassvētku rīta pārsteigumu - naktī no 24. uz 25. decembri zem eglītes paslēpt davaniņas. No rīta sagatavot īpašas brokastis. Tā, lai ir skaisti, mīļi. Un, protams, pie brokastīm pētīt dāvaniņas. 😀
Manā radu pusē dāvanas ir dāvanas - gana lielas un pienākas gan lieliem, gan maziem (maziem, protams, to ir vairāk).
Mani radi: Ziemassvētkos visi sanākam kopā. Parasti ap 16:00 ir sākums, ap 19:00 "Ziemassvētku vecītis" zvana pie durvīm. Tad aptuveni stundu tiek pieprasīti paraugdemonstrējumi. Nu jau divus gadus pieaugušie var nemuļķoties ar daiļlasīšanu no apbružātām lapelēm, bet visi kopā nodziedam pāris dziesmiņas. Tad saiņojam vaļā dāvanas un pasakam "paldies" rūķiem. Tad kūka, kafija un braucam mājās.
Vīra radi: Satiekās pie vīra vecākiem. Šogad daļa nebūs - tad nu saprotu, ka tur nav būtība būt kopā (kā man iepriekš likās). Paēd. Tad dāvanas (pieaugušajiem ļoti simboliski - atslēgu piekariņš, končas, kādi aksesuāri, tējiņa). Tās obligāti visiem jānopelna ar pantiņiem vai dziesmām no galvas. Tad kūka un pa mājām.