24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Labdien!
Raineram teju, teju būs pusotrs gads, bet man šķiet, ka veselu mūžību jau dzīvoju pa māju.
Kāpēc Latvijā ir tāda situācija, ka mamma vēlas atsākt strādāt, bet nevar, jo bērnudārzā nav vietas?
Tas man nav saprotams.
Varētu jau teikt, ka tā ir mana iegriba, bet jūtu, ka Rainers arī ir bērnudārza gaitām gatavs, viņam tā mamma ir līdz kaklam. Dienu no dienas viens un tas pats - mamma tur un mamma šur.
Un izejas nav, man ir jāturpina dzīvot mājās, jāiztiek ar 43 Euro mēnesī un jācer, ka atbrīvosies kāda vieta mūsu izvēlētajā dārziņā, lai gan tas ir nereāli sagaidīt, jo rindā esam 21.
Vai kāda mamma ir līdzīgā situācijā? Kā pārdzīvot un izdzīvot šo laiku?
Jauku vakaru vēlot,
Ilvija.
P.S. Titulfoto no interneta!
Kāda man jēga domāt par citām valstīm? Es dzīvoju Latvijā un te tā situācija nav nekāda!
Painteresējieties, kā ir aiz mūsu valsts robežām. Mēs Latvijas māmiņas vispār mevaram pīkstēt. Jā, ir skāde ar vietām bērnudārzā, bet var atrast risinājumus.
Citur eiropā vispār nemaksā bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā neko. Tas ir no 4-8mēn(ieskaitot pirms un pēc dzemdību atv.) garš. Un kad mazajam ir ap 6mēn tad vai nu dod bēbīšu b.d vai nu sēdi mājās joprojām bez naudas. Neviens pat neaizdomājas vai bērns tam ir/nav gatavs. Kādas ir pazīmes ka ir? Kas to nosaka?Ja izvēlas veidot ģimeni, tad to plāno, izdomā vai un cik bērnus var atļauties. Traki jā, bet no otras puses - atbildīgs un apzināts lēmums.
Ir lietas, kas mūsu valstī šajā jautājumā ir jāsakārto, bet "čīkstētājas" esiet nedaudz pateicīgākas par to, kas jums JAU ir dots.( nesāciet tikai stāstu par - jā es maksāju nodokļus un man pienākas... Citur arī tos maksā, taču neko neredz kā savas ausis)
Man mazajai gads un 2. mēn - arī drīz dārziņā jāiet, bet saprotu, ka man pašai jāatrod risinājums. Nenāks pašvaldības pārstāvis pie manis ar piedāvājumiem, jo tas lūk ir viņu pienākums - ja gribi kaut ko, ej un prasi, meklē, dari... Izdzīvošanas likums.
Ak, cik labi, ka Latvijā vispār ir māmiņalgas, pabalsti un bērnudārzi! Cik daudzās pasaules valstīs māmiņām jāatsāk strādāt dažas nedēļas pēc dzemdībām! Un visi dārziņu vai aukļu izdevumi jāsedz pašiem!
Gan jau būs!
Ar manu ģimenes dzīvi viss ir kārtībā!
Tad šis vispār ir stāsts par neapmierinātību ar savu ģimenes dzīvi 😉
Ja attiecībās viss ir idilliski, sievietei rodas organiska vēlēšanās pēc iespējas vairāk laika pavadīt ar savu vīru un saviem bērniem, nevis bēgt prom no mājām, pavisam maziņu bērnu nododot bērnu dārzā. Jā, pusotrgadnieks vēl ir maziņš! Ja viņš prot sevi pabarot, pats iet uz podiņa un spēj iemigt - brīnišķīgi, bet šīs prasmes nenozīmē, ka bērns tādai nošķirtībai ir gatavs emocionāli. Mans auklējamais divgadnieks, pāris nedēļas pavadījis mājās ar mammu (slimoja), viņu vienkārši nelaiž pa durvīm - mums ir tādas histērijas un mammas saukšana dienas garumā, ka tik turies! Es automātiski iedomājos - kā es justos, ja mani bērni manas prombūtnes laikā reaģētu tāpat? Spertu visus darbus pa gaisu, protams! Saprotu, šādu izvēli ja ir ļoti, ļoti liela nepieciešamība pēc ienākumiem - tad citu variantu vienkārši fiziski nav. Bet piepelnīties var vienmēr, ja ir galva uz pleciem - kamēr tik ļoti kārotā bērnu dārza rinda vēl nav pienākusi. Darbu zaudēt negribi, aukli meklēt arī ne - nu, ir jāizvēlas viens no diviem, mazāk sāpīgais. Ja pārtrauc darba attiecības, kā variants 9 mēnešu garumā ir bezdarbnieka pabalsts. Kas zina, varbūt pa šo laiku uzradīsies patīkamāks un labāk apmaksāts darbs. Lai veicas!
Ttikai neapvainojies😀 Bet ieklausies, kādus padomus meitenes sniedz. Nu ir tā, ka jābūt mazliet elastīgākai, piemēroties situācijai spējīgai. Lai veicas!
Un nauda no māmiņalgas ir iekrāta, bet iegādājāmies jaunu īpašumus, kas prasa nenormālus līdzekļus, tāpēc nevēlos, lai visus maksājumus sedz vīrs!
Es nevienu neizsmeju!
Jā, ES gribu tikt ārā no mājām.....
Māsai darbs bija Cēsīs?
Redz, citos arī nav vietu!
Ja Tev patīk tā domāt, tad jā - es čīkstu un kas par to?
Vēl vakar viņai zvanīju un atbildēja, ka rindā esam 21. un viss!
Hm,vai tad tik sapiga problema ir Cesis ar b/d? Pirms 5gadiem dzivoju Cesis. Un bija doma bernu laist ari tur darzina. Pieteicu mazo rinda kad bijs nedelu veca. Pat pieteimuma rakstiju sev izveletu datzinu. Un pus otra gada atnaca vestule ka varam iet. Tomer pardomaju un gribeju uz 2g un ari tik bez problemas. Varbut neieciklejies uz konkretu darzinu. Ta bus vieglak
Tapec jau japirsaka rinsa bernu darza tik lidz ka bebits piedzimis. Tad ir varbutiba ka tiksi darzina. Labi,ka si problema nav skarusi manus bernus.
Man arī variants pašai auklēt citus bērnus būtu pēdējais; patiesībā vispār tādu neizskatītu.
Bet... ja "negribas atstāt bēŗnu svešam cilvēkam", tad laikam vienkārši jāatzīst, ka darbs tomēr nav tik svarīgs. Man arī negribējās, bet bija pilnīgi skaidrs, ka savu darbu pazaudēt un vēlāk meklēt ko jaunu noteikti negribu. Sameklēju aukli, skatījos arī uz t.s. mājas dārziņiem, jo tie sanāk lētāk, diemžēl vienīgais ērtā vietā esošais man neiepatikās. Auklīti paveicās atrast labu, iepazināmies, sapratu, ka varu viņai uzticēties. Kaut sākumā arī likās - kā es tā, svešam cilvēkam uzticēšos. Jā, noteikti arī manā gadījumā bija pamats teikt "kāda jēga strādāt, ja auklei tik daudz jāmaksā", bet bija jēga, jo kaut vai tik vien kā saglabāt savu darbavietu bija tā vērts.
Autore šeit acīmredzot nav nākusi pēc padoma.Tik vien kā pačīkstēt un valdību un citus vainot tajā, ka viņa, redz, nevar iet strādāt, kur iepriekš strādājusi. Par aukli nestrādāšot, jo tas nepatīk, neko citu izdomāt, kā piepelnīties, negrib, jo esot labum labā profesija, kurā jāstrādā. Ja jau zināji, ka gribēsi atgriezties darbā uz bērna pusotru gadu un taču zināji situāciju pašvaldībā (vismaz bija jānoskaidro!) ar bērnudārziem, varēji atlikt kādu naudas summu no māmiņalgas,kur noteikti bija labu labā, pateicoties tai labajai darba vietai, uz kuru vienīgo esi gatava iet. Tās meitenes,kuras ir gatavas izgrozīties, kuras ir mazliet elastīgākas, sāc bez maz vai izsmiet. Un tas teksts, ka "negribu sēdēt uz vīra pleciem''. Nu daudz ko var dzīvē negribēt, bet ja pati neesi gatava ko mainīt (un Tu neesi!), tad būs vien jāsēž uz tiem pleciem. Un tā nav veģetēšana uz vīra algas. Tu audzini jūsu kopējo bērnu! Cita lieta, ka kaut kam trūkst līdzekļu, bet tad cilvēks nemētājas ar argumentiem:"negribu, nepatīk, man pienākas utt". Un tā izrunāšanās, ak šeit, Latvijā, tā ir. Nu parādi man valsti, kur bērnudārzs bērnam uzreiz, tiklīdz mamma ir gatava atgriezties darbā. Nu nav tādas. Arī citur mammas plāno, domā, kooperējas, ņem aukles utt. Bet Tev, redz, aukli negribas. Neko negribas, tik dārziņu padodiet. Vienīgais, ko varu ieteikt:vai nu kļūsti reāla vai audzini pati, kas, starp citu, šajā vecumā arī būtu pats labākais! Mani izbrīna rakstītais par to, ka dēlam esi jau apnikusi, ka viņš grib kompāniju. Tici, bērnam šajā vecumā nevienu vienaudzi nevajag! Ja vien spēj pati nodarbināt dēliņu. Tik man vairāk šķiet, ka nevis bērnam vajag tikt no mājas ārā, bet Tev pašai, kas nav nosodāmi. Bet to var īstenot, ja sāksi domāt, kā to izdarīt!
Varbūt jāsāk domāt un jāatver privātais dārziņš!? He he! Man jau tas sāp ļoti ilgu laiku....nervi neizturēja, uzrakstīju te - domāju, ka mazliet vieglāk kļūs.....
Mēs esam dikti naivas!
Tur jau tā lieta, ka Rainers ir gatavs dārziņam, bet aukles rokās es viņu nevēlos dot!
Tā ir realitāte.
😀