Vai visi mazbērni vienmēr būs vienlīdz mīļi?

Kā šodienu atceros kādu gadījumu no bērnības, kad vecmāmiņa rāja manu brāli par brālēna pastrādātu nedarbu. Toreiz es, aptuveni 10 gadus veca meitene, biju ļoti, ļoti dusmīga, jo bārās uz manu brāli, kurš neko nebija pastrādājis. Un tā tas vilkā vēl daudzus gadus, kad par brālēna nedarbiem dabūja ciest mans brālis. Brālēns nekad nedabūja brāzienu par izrunāšanos, ņirgāšanos par citiem veciem cilvēkiem. Kā mazai meitenei sirsniņā krājās rūgtums, jo tā bija kā maza mācība turpmākajai dzīvei, ka ne jau viss pasaulē ir godīgi.

Ar šodienas prātu domāju, kas gan varēja būt iemesls šādai vecvecāku rīcībai? Brālēns bija vecāks par brāli un, patiesībā, pat necentās diži taisnoties, ka viņš konkrētā blēņas nav pastrādājis. Vienkārši mans brālis, neskatoties uz to, ka bariņā bija visjaunākais, vienmēr dabūja peramā puikas lomu. Varbūt tieši tāpēc, ka visjaunākais? Zināja, ka mazais tikai paraudās, pretī jau diži nerunās, taču sodīt kādu vajag?

Tagad ar interesi vēroju savus un vīra vecākus. Kopā mazbērnu ir jau labs pulciņš, taču kāda ir viņu attieksme pret tiem? Vai visi ir vienlīdz mīļi?

Ja sākam runāt par mīlestību, tad laikam vietā būtu kāda neliela atkāpe. Kad man piedzima Fejiņa, man tika vaicāts, kuru bērnu es mīlu vairāk? Nevarot taču būt, ka abus vienādi. Pat neatceros, ko toreiz atbildēju, taču tagad, kad jau gads riņķī kopš esmu divu bērnu mamma, varu roku liekot uz sirds droši teikt, ka abi ir patiešām vienlīdz mīļi. Ar saviem nedarbiem, velnišķīgajiem smiekliņiem un mīlestības pilnajiem smaidiem.

Bet nu atgriežamies pie vecvecākiem un viņu mīlestības pret mazbērniem...

Mani vecāki līdz šim nav izrādījuši kādu izteiktāku pieķeršanos kādam no mazbērniem. Ja ir pelnīti, tad rājienu saņems tikpat labi vecākais brālēns, tā jaunākā māsīca, savukārt vīra vecāku gadījumā savas nianses ir iespējams novērot. Runājot par mazbērniem, viens vienmēr tiek izcelts vairāk- šis mazbērns saņem nedalītāko uzmanību, tiek ucināts un lolots, kamēr, saņemot uzaicinājumu uz cita mazbērna dzimšanas dienu, tiek saņemta atbilde, ka speciāli jau nu nebraukšot. Gluži kā samazgu spainis tieši sirdī.

Teiksiet, ka pie malas jānoliek emocijas un viss jāvēro ar distanci, jo tā taču nevar būt, ka kāds no mazbērniem ir mīļāks. Bet, ticiet man, var gan būt! To esmu izbaudījusi gan savā bērnībā, gan tagad, esot jau mammas lomā.