Vecāki – mīlēsim bērnus un būsim iecietīgi!

Nesen aiz loga redzēju interesantu “ģimenes ainiņu”, kas lika dziļi aizdomāties. Kāda māmiņa ar ratiem piebrauca pie veļas auklas un sāka izkārt mitrās drēbes. Ratiņos pamodās meitiņa, apmēram gadu veca. Pamodusies, viņa sāka raudāt, kas, manuprāt, ir normāli – arī mana meitiņa pamodusies mēdz raudāt. Tad šī mamma metās pie ratiem, sāka bļaut uz meitenīti un agresīvi kratīt ratus, paceļot sēdeklīti. To pat skatīties bija sāpīgi. Tad pienāca bērniņa tētis, kurš, tā vietā, lai paņemtu raudošo meitu, pacēla un ar metienu ratos iemeta kādu rotaļlietu, kura bija izkritusi. Meitenīte raudāja vēl kādu laiku, taču vecāki viņai nepievērsās – abi bija neiedomājami aizņemti ar veļas izkāršanu…

Kādu citu reizi, kad devos ar Ievu iepirkties, un bijām nonākušas līdz rotaļlietu plauktam, ievēroju kādu mazu un ļoti simpātisku meitenīti, arī apmēram gadiņu vecu. Viņas mammai bija vēl viena vecāka meita. Kopā ar vecāko viņa brīvi pārvietojās pa ejām, iepērkoties un jokojot, taču mazulīte tika palaista “savā vaļā”. Tā kā man pašai ir līdzīga vecuma meitiņa, nespēju mazo atstāt nepieskatītu – izcēlu no ratiem Ievuku un ļāvu viņām rotaļāties kopā, pieskatot abas. Meitenes mamma par mazo atcerējās pēc krietnām 10 minūtēm. Paldies Dievam, nepārmeta, ka esmu ar viņas bērnu, taču arī “paldies” es nesaņēmu.

Cits stāsts no kādas pastaigas – kāda mamma ar diviem bērniem, apmēram 5 un 7 gadus veciem, gāja pa ietvi, nesot divus lielus maisus. Kādā brīdī viņa rupji parāva jaunāko meitenīti malā aiz apģērba, uzkliedzot:” Pavelcies taču malā!”, tad steidzīgi grūda virsū maisus puikam, lamājoties un velkot nost kurpi. Bļaušana uz meitenīti turpinājās kopā ar pārmetumiem, ka “viņas, muļķes, dēļ, ir pilna kurpe ar dubļiem!”

Arī divās dzīvesvietās man tika “paveicies” ar kaimiņiem, kuri nemitīgi pilnā kaklā “auroja” uz bērniem, savukārt bērni katru vakaru raudāja. Vienkārši skumji...

Jā, bērni ir jāaudzina. Protams, vienmēr nevar dzīvot vienīgi ar “uķi – puķi”, taču – kādēļ ir jākrata, jābļauj, turklāt sabiedriskā vietā, kādēļ mazs bērns un viņa lūgumi ir jāignorē? Jā, arī man ir savas “sliktās dienas”, kad meita brēc no vietas. Ir brīži, kad viņu kliedzošu ielieku gultiņā un atstāju, lai aizietu uz otru istabu, veiktu dažas dziļas ieelpas un saņemtu sevi rokās. Goda vārds, pietiek ar 10 sekundēm, lai atgūtu savaldību! Arī man ir bijuši brīži, kad nolieku mazo brēkuli uz grīdas un nedaudz skarbākā tonī jautāju:” Kas tev kaiš???” Bet – es nekad nebļauju. Nekad. Un pēc katras šādas skarbākas frāzes tūlīt nožēloju toni, kādā runāju, notupstos pie meitiņas un mierīgi jautāju:” Ko tu gribi?”. Tas mēdz nostrādāt. Ja nē, tad ar uzmundrinošu:” Kur ir knupītis?”, aicinu viņu kopā ar mani izrāpot māju knupīša meklējumos. Un tas nostrādā vienmēr.
Ja vainīgs ir miedziņš, ielieku meitu ratos, un ejam laukā, jo ir TĀS dienas, kad istabā nu nekādīgi nesanāk aizmigt. Un arī man tad ir iespēja dziļi ieelpot svaigu gaisu un savākties.

Mēs esam vecāki, un ir jāspēj būt savaldīgiem, organizētiem, pamācošiem, atsaucīgiem, uzklausošiem un mīlošiem. Neviens jau nav teicis, ka bērnus audzināt būs viegli. Arī man vēl priekšā divgadnieku krīze, pusaudžu vecums, trakie mājasdarbi un viss pārējais. Taču es cīnīšos no sirds, lai spētu sevi saņemt rokās, bērna priekšā noturot savaldību un atrodot īstos vārdus.

Ir dažas mammas, kuras negatīvi izsakās par šāda tipa rakstiem, bet es gribu teikt to, ko parasti saka “Degpunktā” vadītāja – “Mēs rādām, lai tas vairs neatkārtotos”. Gribās ticēt, ka kaut viena mamma, kurai regulāri “sanāk” sakliegt uz bērnu, vai pacelt roku, izlasot šo rakstu, ieraudzīs sevi no malas, pārdomās rīcību, un centīsies mainīt attieksmi. Kaut nedaudz – vairāk mīlot un cienot.