Mans dēls bija salīdzinoši nervozs puika, kurš, nākot tuvāk plkst. 19.00, sāka nenogurdināmi kliegt un kliedza vismaz līdz pusnaktij. Tajā laikā es tik ļoti pateicīga būtu bijusi, ja viņu būtu iespējams pierunāt draudzēties ar knupīti. Vismaz uz mirkli būtu klusāks un mierīgāks, jo atsevišķos brīžos vienīgais veids, kā viņu bija iespējams nomierināt, bija pupošanās. Taču cik ilgi puposies? Mēs izmēģinājām visādus knupīšus – ar šķeltiem galiem un apaļiem, no lateksa un no silikona, taču bez rezultātiem. Katru reizi knupis tika izspļauts kā vislielākais sū... un, kā smējās mans vīrs, čalis taču zina, kas ir īsta manta – neies iemainīt dabīgas krūtis pret knupi.
Tā nu mēs pārdzīvojām lielo kliegšanas laiku un vienubrīd pat bijām pateicīgi, ka bērns ar knupi tā arī nav sadraudzējies, jo atkrita satraukumi par to, ka varētu bojāties zobi, un arī cīniņš par atradināšanu no knupīša.
Gaidot meitiņu, vadoties no iepriekšējās pieredzes, knupīti laikus vairs nepirku, jo nebija ticība, ka šis bērniņš to ņems pretī. Tomēr, piedzimstot mazajai princesītei, piedzīvojot naktis, kad raudāts tiek vismaz 3 līdz 5 stundas no vietas, apņēmīga gāju uz aptieku. Iegādājos pirmo knupīti. Bez rezultātiem – meita ar visiem iespējamajiem veidiem paziņoja, ka viņa ko tādu neakceptēs. Pēc laika nopirkām vēl vienu, bet rezultāts tāds pats. Kopumā mūsu mazais bēbītis ir jau izmēģinājis trīs knupīšus, taču vārds „izmēģinājis” nozīmē, ka tas pat īsti netika paņemts mutē, jo, sajūtot, ka mutē tiek likts kāds svešķermenis, mute tika aizkniebta ciet, pieauga neapmierinātība un mute netika vērta vaļā līdz brīdim, kad nebija pārliecības, ka knupītis ir prom no acīm.
Tā nu ir beigusies sāga ar knupīšiem. Sapratām, ka nav vērts vairs mēģināt, jo bēbītis ir pateicis savu verdiktu – nekādu knupju, man, lūdzu, tikai īstu mantu!
Maneejie beerni taapat kaa tavi izveeleejaas tik iistu mantu. Pirmajam izmeeğinaaajaam visaaadus, otrajam tik vienu saorataam vai nu buus vai ne
Mana jaunākā meita līdz 4 mēnešiem ne par ko neņēma knupi,bet pēc tam labprāt sāka ņemt.
Arī man abi bērni tādi. Es gan knupi piedāvāju tikai pēc tam, kad iemācīju viņus pareizi ņemt krūti (man ar to problēmas,pašas anatomisku īpatnību dēļ), kas bija apm mēneša vecumā.
Neko, var iztikt. Otrais gan bija izteikti nemierīgs ratiņos, būtu priecājusies izlīdzēties ar knupi, bet tikām galā tāpat.
sakritība vai likumsakarība, bet, krūtīm esot vienīgajam zīšanas objektam, man nav nāvies izjust, kas ir piena krīze. pat īpaši nedzerot vairāk šķidruma nekā man dabiski slāpst, nemeklējot tējas utt.