Vai bērns ir gatavs podiņmācībai?

Pacietība, pozitīva attieksme un mīlestība ir galvenie palīgi podiņmācības apguvē. Bet kā zināt, vai bērns ir gatavs uzsākt podiņmācības procesu?

Gatavība atkarīga no vecuma un bērna individuālajām īpašībām

Klausoties citu vecāku stāstos, iespējams, nodomāsi, ka iemācīt bērnu lietot podiņu ir patiesi smags darbs. Patiesībā viss ir vienkārši. Ar laiku bērniem ir spēja kontrolēt vēdera izeju un viņi sajūt, ka rodas vēlme nokārtoties. Mamma ir vienkārši uzmanīgi jāvēro savs bērns, jāgaida viņa gatavības pazīmes un draudzīgi jāpaslavē viņu par jebkuriem panākumiem.

Jāatceras, ka atšķirīgos vecumos atšķirīgiem bērniem kuņģis un urīnpūslis funkcionē atšķirīgi. Pie tam, atšķirīgi uz podiņmācību reaģē arī paši bērni atšķirīgos vecumposmos.

Dažiem vēderizeja ir regulāra, citiem  - ne

Pirmā dzīves gada laikā vairums bērnu praktiski nespēj kontrolēt vēdera izeju pilnīgi nekādi. Tiklīdz urīnpūslis ir pilns, tā bērniņš nokārtojas. Tāpat arī ar vēderizeju. Ir bērni, kuriem vēderizeja ir vien reizi dienā, un ir bērni, kas nokārtojas regulāri - uzreiz pēc brokastīm. Tādu brīdi, protams, ir viegli noķert. Bet tas nebūt neliecina par to, ka bērniņš ir iemācījies nokārtoties podiņā. Pirmajā dzīves gadā viņš vēl nesaprot, kas notiek ar viņa vēderizeju. Tas nozīmē, ka panākumi ir tikai Tev, Tu kā mamma esi tā, kas "noķer" mazuļa vēderizeju vai urīnu. Bērniņš vienkārši pierod pie paša podiņa.

Ir bērni, kuriem vēderizeja ir vairākas reizes dienā un katru dienu atšķirīgos laikos.

Ja bērniņš nokārtojas neregulāri, pirmajā dzīves gadā iepazīstināt viņu ar podiņmācībubūs bezjēdzīgi un mazuli nāksies sēdināt uz podiņa ļoti bieži un visdrīzāk, viņu tas tikai sadusmos, un viņš apmācībai sāks pretoties.

Otrais dzīves gads

Otrajā dzīves gadā bērnam parādās jaunas rakstura iemaņas, jaunas prasmes, kas mammai palīdz saprast, ka nu ir laiks iedraudzēties ar podiņu. Šajā vecumā bērns apzinās, cik stipri mīl māmiņu, un viņam ļoti patīk mammai sagādāt prieku. Ja mama draudzīgi paskaidro, ka viņa ļoti grib, lai bērniņš sāk lietot podiņu, ja mamma par katru bērna veiksmi viņu paslavē, bērnā mostas milzīga vēlme iemācīties apgūt podiņu, lai izpatiktu mammai. Un tomēr ir faktori, kas var traucēt.

Divgadnieki mēdz būt spītīgi

Otrā dzīves gada sākumā bērniņš sāk just, ka taisnā zarna ir pilna. Viņš var apzināti aizturēt vēderizeju, vai  - nokārtoties. Kad viņš ierauga savu "izstrādājumu" viņā mostas pret to privātīpašnieciskas jūtas. Bērns mazlietiņ lepojas ar to, ka viņam ir izdevies ko tādu paveikt, vienalga, vai tas būtu podiņā vai uz grīdas. Dažkārt bērni mēdz pasaukt arī savas mammas, lai parādītu viņām savu "brīnumu". Bērnam pret to nav nekādas pretīguma sajūtas, tāpēc viņš var nebaidīties to paņemt rokās.

Daudzi bērni, kas vairākus mēnešus jau ļoti veiksmīgi nokārtojas podiņā, pēkšņi var mainīt savu attieksmi pret to. Tas var notikt ap pusotra gada vecumu. Bērns var paklausīgi apsēsties uz podiņa, bet tajā nenokārtoties. Viņš var nokārtoties bikšelēs vai turpat uz grīdas tā it kā nekad nebūtu pratis lietot podiņu. Parasti tā gadās ar spītniekiem, visbiežāk - ar puikām. Daudz kas atkarīgs arī no mammas uzvedības: bērns ir jāmotivē, nevis jāpiespiež. Bērns ir jāpaslavē par veiksmi, nevis jānorāj par neveiksmi.

Otrā dzīves gada otrajā pusē bērni sāk prasīties uz podiņa

Parasti bērni prasīšanos veiksmi realizē ar kāda vārda vai skaņas palīdzību, ko saprot tikai mamma. Daži bērni sāk prasīties uz podiņa arī pirms posotra gada vecuma, bet daži vien pēc divu gadu vecuma. Abos gadījumos tas ir normāli.

Vecums, kurā bērns sāk mammai paziņot par vēlmi nokārtoties podiņā var būt atšķirīgs. Ja mamma regulāri ķer brīdi, kad bērnu sēdināt uz podiņa, tad viņš pakāpeniski pārņem viņas trauksmi šajā sakarā. Ja mamma taktiski paslavē bērnu par to, ka viņš prasās uz podiņa, laikus pamana, ka viņam ir vajadzība, viss kārtībā. Bet ir bērni, kurus nekad neviens neapmāca lietot podiņu, un arī viņi sāk mammai paziņot, ka viņiem vajadzīgs podiņš. Dažkārt bērni otrā dzīves gada otrajā pusē izjūt nepatiku, jūtot, ka bikšeles ir slapjas vai netīras, bērns var sākt just riebumu pret šo skatu un aromātu. Ja mamma pastāvīgi bērnam skaidro, ka nokārtoties biksēs ir slikti, tad arī bērns tā sāk domāt. Bet ir gadījumi, kad māte nekad neizrāda riebumu pret bērna netīrajām bikšelēm, un tomēr bērnam rodas riebīguma izjūta.

Pēc divu gadu vecuma bērns sāk atdarināt

Bērna prasmes atdarināt lielu lomu dažkārt nospēlē arī podiņmācībā. Gadās, ka bērniņš netiek sēdināts uz podiņa, un pēkšņi viņš pievērš uzmanību tam, kā podiņā nokārtojas viņa brālis, māsa vai draugs, un pieprasa, lai arī viņu uzsēdina uz podiņu. Bieži vien bērni saprot, kas par lietu, un entuziasms ir tik liels, ka jau pēc dažām dienām viņš sāk aizvien biežāk nokārtoties podiņā. Viņš var tik ļoti lepoties ar saviem panākumiem, ka var pat mājiniekiem izraisīt apnikumu ar lūgumu ik pēc dažām minūtēm pagādāt podiņu.

Podiņmācība ir bērna prasme sajust, ka viņam ir vajadzība nokārtoties, pašam paņemt podiņu, novilkt bikses, nokārtoties, uzvilkt bikses.  No paša sākuma līdz beigām - pašam.

Ļoti bieži ir tā, ka bērns jau kādu laiku prasās uz podiņa, un tomēr gaida, lai bikses viņam novelk mamma un, lai uzsēdina viņu uz podiņa. Paši bērni iemācās visu izdarīt podiņmācībā laikā no diviem līdz divarpus gadiem. Daudz kas, protams, atkarīgs ir no tā - kāda ir ģimenes locekļu, īpaši - mammas attieksme, kā arī no tā, kādas bikšeles bērnam ir kājās (cik viegli bērnam pašam tās ir novilkt/uzvilkt?). Bet līdz trīs gadu vecumam bērns iemācās nokārtoties arī esot ārpus mājas.

Vecāku attieksme pret problēmām podiņmācībā

Vecāku attieksme ir tikpat svarīga, cik pašu bērnu attieksme pret konkrēto lietu. Ir vecāki, kas nepievērš uzmanību podiņmācībai, viņi dod priekšroku vēlākai podiņa apguves uzsākšanai, un viņiem nav iebildumu mainīt bērna autiņbiksītes līdz pat 2 gadu vecumam. Bet ir vecāki, kas uzskata, ka pareizai bērna attīstībai ir vajadzīga arī tīrība. Viņi cenšas pieradināt bērnu pie podiņa lietošanas pēc iespējas ātrāk. Viņiem nav sevišķi patīkami vākt aiz bērna, ja viņš nokārtojas bikšelēs pēc gada vai pusotra gada vecuma. Visi mēs, protams, vecāki, lielākā vai mazākā mērā tomēr iekļaujamies šajos aprakstītajos vecāku veidos. Bieži vien mūsu attieksme pret podiņmācību ir tāda, kāda ir mūsu pašu bērnības dēļ. Vairums vecāku cenšas audzināt savus bērnus tā, kā viņi paši tikuši audzināt.

Un tomēr jāatceras - galvenais ir nepārspīlēt. Kā arī - nejaukt savus panākumus ar bērna prasmēm.

Veiksmīgu podiņmācības apguvi!

Māmiņu Klubs

Huggies® Pull-Ups® uzsūcošas podiņmācības biksītes ir ideāls palīgs podiņmācības apgūšanai!

Fizioterapeites Kristīnes Stalīdzānes atbildes uz māmiņu jautājumiem par podiņmācību