Vai bērnam ļaut gulēt vecāku gultā?

Mazajam ienākot mūsu ģimenē, pirmajos viņa dzīves mēnešos naktīs, kad dēlēns modās, mazuli ņēmu ārā no gultiņas, devos uz blakus istabu un, šūpojoties uz bumbas, baroju. Pēc tam, kad mazais jau bija ar pilnu vēderiņu aizmidzis, liktu atpakaļ gultiņā. Taču tad, ap četru mēnešu vecumu, naktīs sākās nemierīgums, dēlēns vairs nebija iespējams pierunāt pēc paēšanas čučēt, tādēļ noguruma vadīta kopā ar dzīvesbiedru pieņēmām lēmumu, ka mazais var gulēt pie mums. Tad būs vieglāk. Tad nu tagad katru nakti, kad sākas niķošanās, mazais ceļo no savas gultiņas uz mūsējo, kur arī noguļ līdz rītam.

Sev vairākas reizes esmu apsolījusi, ka šonakt jau nu gan – pēc pamošanās nebūs nekādas pārceļošanas uz lielo gultu, taču no rīta pamostoties nākas vien konstatēt, ka mazais atkal guļ saritinājies blakus. Bieži vien nakts norises notiek tādā kā citā dimensijā, kad no rīta vairs nemaz neatceries, ka naktī esi modusies un paņēmusi bērnu uz savu gultu. Tieši tādēļ arī mana apņemšanās katru nakti atkal no jauna piedzīvo fiasko.

Bet nu gan esmu apņēmusies mainīt savu ieradumu un naktī tomēr būt pie pilnas saprašanas, lai varētu kontrolēt sevi un nepārcelt mazo no savas gultiņas pie mums, jo, par spīti mazajiem niķīšiem, kas dēlēnu naktī apciemo, es zinu, ka viņš varētu visu nakti nogulēt savā gultiņā.

Tādēļ vaicāju jums, meitenes, vai arī jūs savu mazuli naktī ņemat pie sevis uz lielo gultu? Ja jā, tad kādā vecumā esat plānojušas mainīt šo ieradumu (vai jau esat mainījušas)?

Zināms, ka būs daļa mammu, kas norādīs, ka bērnu nu nekādā gadījumā nedrīkst ņemt pie sevis uz lielo gultu, jo kājām otrādi sagriezīsies attiecības ar dzīvesbiedru utt. Taču, kā zināms, nekas nav pilnīgi melns vai balts :)