Vai ārstam ir tiesības aizrādīt vecākiem, ka viņi nepareizi audzina savus bērnus?

Bijām pie neirologa. Un par to tad arī šoreiz stāsts.

Līdz šim uz obligātajām vizītēm pie neirologa gājām veselības centrā Biķernieki, taču, pienākot kārtējam pierakstam, saņēmām ziņu, ka daktere diemžēl kādu laiku šajā iestādē nestrādās, tādēļ mums jāmeklē ārsts citur. Neko darīt, pierakstījāmies bērnu slimnīcā Gaiļezerā. Trīs mēnešu pacietīgi gaidījām savu pierakstu un nu tas pienāca.

Aizdodoties uz poliklīniku, nopriecājos, ka gaiteņi ir tukši, tādēļ ilgi nebūs jāgaida, tomēr lika pagaidīt. Acīmredzot ārste kārtoja kabinetā papīru lietas, tādēļ mums bija jāuzgaida. Nekas. Robītis tikmēr šiverīgi izstaigāja gaiteni un ar nedalītu prieku vēroja košos sienu gleznojumus.

Tiesa gan, mirklī, kad tikām ārsta kabinetā, bērna noskaņojums nedaudz mainījās, un dēlēns vairs ne par ko nebija pierunājams sēdēt man klēpī. Tādēļ, lai bērnu nomierinātu, klusiņām viņam pačukstēju, lai paciešas, jo drīz jau dosimies mājās.

Dakterei, uzmetot skatienu dēlam („uzmetot” vārda vistiešākajā nozīmē, jo apskate ilga vien dažas milisekundes), bija skaidra diagnoze – es nepareizi audzinu bērnu. Izdzirdot ko tādu, satrūkos. Kā? Kā viņa var zināt, kā es audzinu savu bērnu?!? Tad sekoja neliela lekcija par to, ka es nepareizā tonī ar savu bērnu runāju, jo jārunā stingri, konkrēti, nekādas kušināšanas ucināšanas (tas tika tēmēts uz manu čukstu mazajam, ka nedaudz jāpaciešas). Valdot acīs asaras, klausījos, kā ārste demonstrē, kā pareizi jārunā ar bērnu. Kā pareizi ir jārunā? Nedaudz pavēlnieciskā, stingrā tonī. Gluži kā armijā, jo tad bērns klausīšot.

Lieki piebilst, ka ārste nebūt nezina, kā es ikdienā sarunājos ar savu bērnu, kā viņu audzinu, jo ne jau publiskā vietā skaļā tonī bērnam aizrādīšu, ka nedrīkst staigāt, kustēties.

Bērnam nedrīkstot visu aizliegt, taču atļaut arī nevajag. Lieki piebilst, ka ārste ne ir bijusi mūsu dzīvesvietā, lai redzētu, kā ikdienā dzīvojam un savā starpā komunicējam, ne mani tika iztaujājusi par sadzīvi.

Ejot mājās, sevi nepārtraukti strostēju, ka esmu slikta mamma, jo neprotu ar savu bērnu pareizi runāt, audzināt. Kamēr tiku līdz mājām, noskaņojums bija sašļucis jau līdz papēžiem. Lai nedaudz vairāk uzzinātu par ārsti, pie kuras bijām vizītē, ierakstīju viņas vārdu un uzvārdu visu zinošajā Googlē. Un, kas tur? Izrādās, ne viena vien mammu diskusija par to, kā dakterei patīk visus strostēt, mācīt un aizrādīt. Tajā mirklī nomierinājos un sapratu, ka viss tomēr ir labi un esmu labākā mamma savam dēlam.

Par šo gadījumu varētu aizmirst, tomēr pirms tam vēlos ko pavaicāt jums, māmiņas. Vai, jūsuprāt, ārstam ir tiesības aizrādīt vecākiem, ka viņi nepareizi audzina savus bērnus, kaut arī ar bērnu un vecākiem ir pazīstami vien dažas minūtes?