Vai ar vārdu “nē” mēs neatņemam bērnam bērnību?

Ilgi man pa galvu šaudās šis jautājums - Vai ar vārdu “nē”, mēs neatņemam bērnam bērnību?

Kādēļ tādas pārdomas? Gabriels ir sasniedzis gada vecumu un esmu ievērojusi jau pamatīgas rakstura īpašības. Ja kaut kas nav pa viņa prātam, tad krīt zemē un raud. Ja kaut ko neļauj, tad pēc vārda pateikšanas “nē”, sāk dusmoties un tieši otrādi - vēl vairāk grib darīt lietas, kuras netiek atļautas. Tad sāku domāt - varbūt ir citas iespējas kā pateikt “nē” un “nedrīkst”? Mēģinu apiet šos vārdus ar “labāk darīsim citādāk” , bet ne vienmēr tas sanāk. Ir lietas, ko tiešām bērns nevar darīt, jo tas var viņu apdraudēt, piemēram, likt rokas klāt tikko uzkarsušai kafijas kannai vai bāzt pirkstus un vēl visādus niekus rozetē, vai kaut vai sist sunim. Par pirkstu likšanu rozetē īpaši nesatraucos, jo tam ir domāti speciālie aizsargi, bet par sišanu sunim.. Jautāju par šo mūsu neiroloģei, kad bija vizīte uz gada jubileju, un viņa atbildēja šādi - bērns vēl neapzinās savas rokas spēku, tādējādi viņam nevienmēr sanāk papaijāt, bet gan iesist. Nu nezinu, varbūt tā tiešām ir, bet reizēm pat es vai tētis no Gabriela saņemam kārtīgu belzienu, ka nav iespējams nepateikt “nē, tā nedrīkst!” Varbūt tā ir tā saucamā viengadnieka krīze? Varbūt. Katrā vecumā mēs saskaramies ar dažādām lietām, un tām vienkārši ir jātiek pāri. 

Un tad ir otra galējība - ja bērnam ļausim darīt pilnībā visu, neko neaizrādot, vai nebūs tā, ka bērnam parādīsies visatļautība, kas nu nemaz nav tas labākais, un no kura ir praktiski neiespējami tikt vaļā?! Mēs patiešām neļaujam Gabrielam visu darīt, kas nu ienāk viņa prātiņā, bet nav arī tā, ka to, ko labāk darīt nevajag, mēs visu laiku atcērtam ar “nē”. Cenšos iemācīties apiet šo vārdu, jo tiešām šķiet, ka ja bērnam patstāvīgi tiek teikts ”nē, tu to nedrīksti darīt!”, “nē, arī šito nedrīkst darīt”, tad bērnam pēc tam liekas, ka vairs nedrīkst neko darīt, mēs apstādinam viņa radošumu un izdomu, kā arī pēc tam viņš kļūst kūtrāks, jo domā, ka atkal kaut ko izdarot, saņems šos vārdus “nedrīkst”. 

Kā ir ar jums mammas? Jūs bieži saviem bērniem sakāt “nē”, “nedrīkst”? Vai esat domājušas, ka tas varētu atņemt bērnam bērnību vai tieši otrādi, tas audzina raksturu, ka ir lietas, kuras labāk nedarīt?