Uzsākt bērnu dārza gaitas

Rīna
Rīna 4. augusts 2017 16:28
1183

Iesākšu ar to, ka neesmu liela rakstītāja, tomēr ir dzīvē brīži, kad gribas visu vienkārši „norakstīt”, lai paliek vieglāk, lai kādam izlasot ir sajūta- fū, es neesmu tāda vienīgā!

Pēc dabas esmu izteikti jūtīga, un ikdienišķas lietas izjūtu intensīvāk, dziļāk nekā lielākā daļa no maniem līdzgaitniekiem, līdz ar to tik ikdienišķa un saprotama lieta kā bērna palaišana dārziņā, man ir liels emocionāls pārdzīvojums. Un, jā, es piekrītu, ka viss kas bērnu dārza uzsākšanas sākumā notiek, ir normāls un dabisks, tomēr maniem jūtīgajiem sensoriem tā ir kā viesuļvētra.

Mana dāma nu jau ir 3 gadus veca-reizē liela meitene, bet brīžiem ļoti maziņa! Jau Emīliju gaidot zināju, ka bērnudārza gaitas nevēlos plānot ātrāk, kā Emīlijas trīs gados. Paldies, ka man ir tik friša vecmāmiņa, kura pavadīja ar Emīliju šos 1,5 gadus savos nu jau 80 gados.

Parādījās sajūta: „Nu tas laiks ir pienācis!”

Lai arī visu laiku galvā turēju tos 3 gadus, kā psihologu ieteiktu vislabāko laiku, tomēr jau kādu laika sprīdi pirms trīs gadu jubilejas sapratu- tas laiks ir pienācis, vajag bērnu dārzu pēc iespējas ātrāk.  Tomēr nācās vēl pagaidīt, jo manis noskatītajā dārziņā brīvas vietas uz to brīdi nebija, un nebija skaidrs, kad parādīsies. Tajā mirklī pie sevis padomāju- labi, apstāšos, nogaidīšu. Iespējams, tiešām vēl nav pienācis īstais laiks.

Bērnu dārza izvēle

Jau pats lēmums, jā, esmu gatava nodot savu bērnu pieskatīšanai svešiem cilvēkiem, ir nopietns. Kad tas ir pieņemts, atliek izvēlēties piemērotāko vietu. Es ņēmu vērā sekojošus faktorus:

Atrašanās vieta- tā kā vīrs ir tas, kurš ikdienā pārvietojas ar auto, tad tik lemts par labu vietai, kura ir pa ceļam uz darbu, kā arī nav ļoti tālu no mūsu dzīvesvietas.

Atsauksmes no bērnu dārza jomā strādājošajiem, kā arī atsauksmes no radiniekiem, kuru paziņas mācās izvēlētajā dārziņā.

Adaptācijas periods. Lai arī lielākā daļa manu līdzgaitnieku uzzinājuši, ka pirmās dienas došos savai knīpai līdzi uz bērnu dārzu, sarauca degunu, un norūca- tas nav nekas labs, tas nav pareizi. Man, pazīstot savu bērnu vislabāk, šī iespēja bija ļoti, ļoti nozīmīga. Un manis izvēlētais dārziņš šādu iespēju nodrošina un atbalsta.

Atbilstošs gadalaiks- vasara, kā bērnu dārza gaitu uzsākšanas laiks. Biju savā prātā nolēmusi, ka vēlos Emīliju palaist dārziņā vasaras sezonā, kad bērni kopumā tomēr slimo mazāk, lai adaptācijas laiks aizritētu siltajā sezonā.

Pats, pats sākums

Lai arī aptuveni visu biju izplānojusi- bērnu dārza uzsākšana, mans atvaļinājums, lai es varētu pavadīt adaptācijas laiku kopā, tomēr strikti viss pa datumiem nebija sakārtots. Tomēr visi laiki sakrita ideāli, un savu plānu varēju realizēt.

Pirmajā dienā ejot uz dārziņu, Emīlija pat nenojauta ko tas nozīmē. Tāpēc ieiešana grupiņā bija skaļa- sakot, mammīt ejam prom. Tomēr, kad Emīlija nomierinājās, viņa sāka vērot. Īsti  nevēloties nekur piedalīties. Kā vēlāk jau pārrunājām ar audzinātājām- tas ir pat labi, jo viņa skatās, vēro, sāk izprast lietu kārtību.

Pirmajā dienā vairakkārt Emīlija ieminējās- ejam prom.

Pirmās divas dienas visu dienas pirmo pusi pavadīju kopā ar meitu, ko uzskatu par lielu ieguvumu, jo arī es pati iepazinu citus bērnus, auklītes, audzinātājas, iepazinu ikdienas ritmu, dienas kārtību. Man tas tiešām bija ļoti vajadzīgs, varbūt pat vairāk kā es Emīlijai blakus šajā iepazīšanās posmā.

Trešajā dienā izlēmām, ka atstāšu viņu vienu uz 1,5h kamēr viņi iet ārā. Tā bija smaga šķiršanās, tomēr asaras rimās ātri. Tā kā dārziņš atrodas tuvu autostāvietai, kur ir daudz vietu, kur nemanītai pavērot- es to izmantoju. Pagaidīju, kamēr iznāk ārā, pārliecinājos, ka neraud, un tikai tad devos izdzert kafiju

Ceturtajā dienā atstāju jau pēc brokastīm, un atvadīšanās bija ļoti mierīga. Iedeva buču, un aizgāja audzinātājai līdzi.

Tas, ko visu pirmo nedēļu centos darīt- parādīt, ko darīt konkrētās situācijās, kam prasīt palīdzību. Kā arī uzsvēru, ka audzinātāja ir draugs un uzticības persona, laikā kad viņa ir dārziņā un mamma vai tētis nav blakus. Pozitīvais faktors ir tas, ka man tiešām audzinātāja ļoti patika, līdz ar to man pašai nenācās grūti teikt labus vārdus par viņu.

Otrā nedēļā- īstais izaicinājums

Otrajā nedēļā man jau bija jāatgriežas darbā, līdz ar to lēmām par labu, ka Emīlija paliks dienas pirmo pusi viena pati. Protams, to pavadīja raudāšana. Tomēr skatoties dienas bildes redzu, ka dienas gaitā kaut nedaudz, bet viņa atbrīvojas, jau redzams arī smaids viņas sejā.

Bijām plānojuši, ka trešajā dienā mēs atstāsim meitu gulēt arī pusdienlaiku. Tomēr otrdienas vakarā meitas puncis sastreikojās, kā rezultātā slikts miegs, un tomēr nolēmām nemocīt viņu.

Ceturtajā dienā tomēr mēģinājām.. un diemžēl neveiksmīgi, jo jau stundu pirms mošanās saņēmu zvanu no bērnu dārza, ka tomēr nekāda gulēšana nesanāk, ir tikai lielas bēdas. Tad nu braucām pakaļ. Ceturtajā dienā uz dārziņu meitai iedevu mazu lapiņu, kuru abi ar tēti no rīta nobučojām. Tā teikt, lai ir kaut kas personisks viņai. Audzinātājas vēlāk minēja, ka tā bijusi ļoti laba ideja, un tieši šī mazā lapiņa viņai visas dienas laikā ļoti palīdzējusi.

Piektajā dienā rīts izvērtās ļoti skaļš, jo drošāk jau bija sākt pretoties mājās. Abas raudot tomēr kaut kā saģērbāmies. Meita raudāja aiz skumjām, es aiz tā, ka netiekam ārā no mājas, un idejas kā pierunāt bija izsīkušas. Arī mašīnā vēl raudāja, kad redzēja, ka braucam pa maršrutu, kas ved  uz dārziņu.  Tomēr pats rīts bērnu dārzā mani nedaudz nomierināja- Emīlija audzinātājai stāstīja kādas ogas salasījusi plātsmaizes cepšanai, un godīgi klausījās kā mēs ar audzinātāju visu pārrunājām, un vienojāmies par gulētiešanas rituālu. Vēlāk jau saņēmu ziņu no audzinātājas- meita jau spēlējas ar citiem bērniem, un pat skaļi smejas!

Gulēšana… ar to vēl nevedas. Stundiņu ar audzinātāju pasēdēja gultā, palasīja grāmatiņas, bet vēlāk sāka čīkstēt un tika pie tās laimes, tikt pasniedzēju telpā pakrāsot krāsojamās lapas.  

Kopsavilkums par šīm divām nedēļām- man ļoti patīk dārziņš, un personāls. Patīk bērnu dārza ritms, un dalījums pa tēmām katrai nedēļai. Un  visam pāri cilvēcīgā attieksme- pieiet pieskatīšanai ne tikai formāli, bet saprast, ka  ir bērni, kuri ir jūtīgāki, un adaptācijai jāpieiet  savādāk. Par to visi 100%.

 Foto: https://es.pinterest.com/pin/504121752018601080/

 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies