Uz redzes pārbaudi ar gadu vecu mazuli

Mēs jau savlaicīgi sākam gatavoties bērnudārza gaitu uzsākšanai, tāpēc, mācoties no iepriekšējām kļūdām, jau laicīgi Fejiņu reģistrēju pārbaudei pie acu ārsta.

Ar lielo brāli viss dokumentu sagatavošanas process notika sasteigti un, tā kā vismaz pirms pieciem gadiem rindas pie acu ārstiem, kuri pieņem arī mazus bērnus, bija nežēlīgi garas, toreiz apmeklējām speciālistu ARS klīnikā. Par maksu, protams. Tiesa, pēc vizītes biju nedaudz vīlusies gan par attieksmi, gan par pārbaudes paviršību. Protams, kāds teiks, ka tik maziem bērniņiem jau neko diži nevar pārbaudīt... bet tā nebūt nav vienmēr.

Ja lielajam brālim pirmā vizīte pie acu ārstes tiešām šķita tikai ķeksīša pēc, jo tikpat labi viņa mazam bērnam varēja lūgt nosaukt alfabētu, tad Fejiņas apmeklētā acu ārste Biķernieku Veselības centrā patīkami pārsteidza.

Protams, ka pirms vizītes biju nedaudz uztraukusies, vai mazā dāma tādai pārbaudei ļausies, jo nepatīk viņai, ka kāds, piemēram, noslauka tikai degunu, kur nu vēl pilienu pilināšana actiņās. Vecākajam dēlam pirms gadiem gan nekas netika pilināts, viss notika formāli, tāpēc gaidīju, kā nu būs šoreiz.

Pie ārstes ieradāmies savlaicīgi un māsiņa, ieaicinot mūs kabinetā, izstāstīja par pārbaudes gaitu. Proti, viņa iepilinās meitiņai acīs pilienus, mums nāksies 20 minūtes uzgaidīt un tad sekos pārbaude, ārste sniegs savus ieteikumus.

Un tad nu pilienu pilināšana. Loģiski, ka Fejiņa par to nebija sajūsmā, tāpēc nācās pieturēt rociņas (skan nežēlīgi, zinu), taču pēc vienas neapmierinātas iebļaušanās viss bija galā un varējām sākt laika atskaiti 20 minūtēm. Gaidot pārbaudi, turpat gaitenī parotaļājāmies ar līdzi paņemtajām mantiņām, savukārt vislielāko Fejiņas uzmanību izpelnījās puisītis, kurš arī bija atnācis pārbaudīt redzi.

Taču kā notika pati pārbaude? Ienākot atpakaļ kabinetā, man ar Fejiņu bija jāapsēžas, tika kabinetā izslēgta gaisma un māsiņa paņēma rokās aparātu, kas ļoti līdzinās policistu radariem. Tikai atšķirība tāda, ka šim bija kaķa austiņas, tas pīkstēja un ekrāniņā šaudījās lāzeru gaismiņas. Piefiksējusi Fejiņas actiņu rādījumus, daktere apskatīja mazās actiņas arī gaismā un tad, vadoties no pārbaudes aparāta sniegtajiem rezultātiem, pastāstīja mums, ko secinājusi.

Kā zināms, tik maziem bērniem redze vēl nav nostabilizējusies, tāpēc ir gluži normāli, ka plusi un mīnusi ir lielāki nekā pieaugušam cilvēkam ar labu redzi, taču pirmais, ko pavaicāja ārste, bija, vai kādam no ģimenes locekļiem nav tuvredzība? Jo rezultāti liecina, ka tāda var izveidoties arī Fejiņai. Patlaban gan tuvredzību kompensē tālredzība (neprotu medicīniski to pareizi izskaidrot), taču jau pēc gada nevis kā parasti 3 gadu vecumā nepieciešama atkārtota redzes pārbaude, lai pārliecinātos, ka nekļūst sliktāk.

Lai rūpētos par redzi, protams, nekādu ilgstošu skatīšanos ekrānos (to gan mums būs viegli izpildīt, jo telefoni, planšetes, kā arī ilgstoša TV skatīšanās mūsu mājās nav norma), savukārt, kā ir labs laiks, tā jādodas 3-4 stundu garās pastaigās, lai palutinātu actiņas.

Turam īkšķus, lai Fejiņai nākotnē nevajadzētu brilles.