Tēva loma šķirtā ģimenē

Latvijā ir ļoti daudz ģimeņu, kurās vecāki ir izšķīrušies un bērns dzīvo pie mammas. Tomēr arī izšķiroties vīrietis paliek tēvs. Nav iespējams nebūt tētim, jo, bērnam augot, jebkurā gadījumā tēvs ietekmē bērnu – kā ar savu klātbūtni, tā ar savu neesamību vai prombūtni, jo arī neesošas attiecības ir attiecības, kas ietekmē bērnu. Tāpēc Māmiņu klubs sarunā ar Māmiņu kluba speciālisti, psiholoģijas zinātņu doktori un kognitīvi biheiviorālopsihoterapeiti Diānu Zandi noskaidro, kāda ir tēva loma šķirtā ģimenē un ko tēvam darīt, lai veidotu kontaktu ar savu bērnu, pat nedzīvojot ar viņu kopā. 

Diāna Zande uzsver, ka cilvēku dzīvē svarīgi ir abi vecāki. Vecāki ir tās figūras cilvēku dzīvēs – kā bērnu, tā pieaugušo, ar kuriem mēs sevi salīdzinām. Vecāki ir kā atskaites punkts – neatkarīgi no tā, vai vecāki ir dzīvi vai jau miruši, vai mums ir ar vecākiem labas attiecības vai dusmojamies uz viņiem. Tētis bērnam ir svarīgs neatkarīgi no tā, vai viņš atbrauc ciemos pa sestdienām vai neatbrauc vispār, vai tētis ir mīļš un sirsnīgs vai arī dusmīgs un noraidošs, tāpēc, ka vecāki bērnam ir pasaules starts. Maziem bērniem tēvs ir svarīgs kā dēliem, tā meitām – dēli atdarina tēti un iegūst pieredzi, kādam viņam ir jābūt, savukārt meitām tētis ir pirmais nozīmīgais vīrietis viņu dzīvē, no tēta viņas iegūst apliecinājumu savam pašvērtējumam, skaistumam un redz, kādu partneri viņai izvēlēties, kad viņa pieaugs.

Šķiros no sievietes, nevis no bērna

Bērna vai bērnu tētim, šķiroties no bērnu mammas, ir svarīgi pašam priekš sevis saprast, ka viņš šķiras no sievietes, bet ne no saviem bērniem. To spēj nobriedis cilvēks, kurš ir gatavs uzņemties atbildību, pat ja attiecības nav izdevušās tādas, kā cerēts. Ieņemot bērnu – neatkarīgi no tā, vai tas noticis plānoti vai neplānoti un neatkarīgi no tā, cik lielu atbildību vīrietis ir gatavs uzņemties, viņš ir kļuvis par tēti un šī loma paliek uz visu mūžu. Neskatoties uz to, kā izveidosies bērna tālākā dzīve, tētis ir un paliks vienīgais šāds cilvēks un tāpēc nedrīkst bērnam likt ciest tādu zaudējumu kā zaudēt tēti.  Arī mammai ir jāsaprot, ka liedzot tikties ar tēti, sieviete vislielākās ciešanas, visvairāk nodara pāri pati savam bērnam. Vienīgais izņēmums, kad nav jāveicina bērna tikšanās ar tēti, ir tad, ja tas patiesi apdraud bērnu, piemēram, ja ir bijusi seksuāla vardarbība vai fiziska vardarbība. Jebkurā gadījumā bērnam ir jāmēģina viņam saprotami izskaidrot situāciju, nenomelnojot, neliekuļojot, neizpušķojot vai nepadarot pozitīvāku otru nekā viņš ir. Arī tad, ja cilvēks ir likumpārkāpējs, bet savu bērnu mīl un pret viņu ir sirsnīgs, tēvu nevar izsvītrot kā nebijušu. Bērnam noteikti ir svarīgi saprast, ka viņš nav vainīgs, ka tētis nedzīvo kopā ar viņu vai nesatiek viņu. Pirmsskolas vecuma bērni visbiežāk uzskata, ka viņi ir vainīgi – ka nav bijuši pārāk paklausīgi vai pārāk strīdējušies ar brāli vai māsu, tāpēc vecāki izšķīrušies, tētis aizgājis prom. Tāpēc mammas uzdevums ir paskaidrot, ka, jā, ir sāpīgi, ka tētis nav ar mums kopā vai izvēlējās citu ģimeni, bet bērns tik un tā ir foršs, īpašs un brīnišķīgs. Ja nav zināma tēta nostāja, vai viņš vēlas veidot kontaktu, var paskaidrot, ka iespējams reiz bērns uzzinās, kāpēc tētis aizgāja, bet var gadīties arī, ka nē. Bērnam var paskaidrot, ka ir dažādas ģimenes, ir kur vecāki dzīvo kopā un ir kur šķirti.

Tomēr ir mammas, kas nespējot nodalīt savas attiecības ar vīrieti no bērna attiecībām ar tēvu, ierobežo bērna kontaktēšanos ar tēti. Tomēr tētim tādēļ nevajag padoties, bet gan mēģināt darīt to, kas ir atkarīgs no viņa paša, lai sekmētu normālas attiecības ar bijušo partneri un tādējādi arī ar savu bērnu. Ne vienmēr tas ir viegli, bet jautājums ir par to, kas mums ir patiesi svarīgs – tad mēs iemācāmies neapstāties pie pirmajām grūtībām un pārvaram šķēršļus, ja tādi ir. Tas attiecas arī uz tēvu kontakta veidošanu ar bērniem – ne vienmēr pirmajā tikšanās reizē bērni būs priecīgi tēti redzēt, ne vienmēr būs saprotams, ko darīt – bet tā ir pieredze, kas pamazām jāiegūst. Ja vīrietis saprot, cik tēva loma ir nozīmīga viņam pašam un viņa bērnam, viņš centīsies darīt visu, lai saglabātu attiecības. Ja cilvēkam kaut kas ir svarīgs, tad viņš atradīs veidus, risinājumus un arī laiku un naudu, jo mēs vienmēr atrodam laiku, naudu un pārvaram grūtības jautājumos, kas mums ir svarīgi. Naudiskā atbildība ir viens no atbildības aspektiem – es esmu radījis bērnu un es par viņu rūpēšos arī finansiāli, nevis pametīšu. Diemžēl bieži cilvēki, kas ir nenobrieduši, nespēj tikt galā ar pašu izraisītām sekām un neuzņemas atbildību. Jāatzīst, ka Latvijas vēsture un kultūra ir sekmējusi to, ka vīrieši mēdz neuzņemties atbildību. 

Tētim svarīgi ir dod

Tuvojoties Tēvu diena tēviem šajā dienā ne tik daudz vajadzētu gaidīt kādas dāvanas, bet gan domāt, ko viņi var dot saviem bērniem. Un nav runa tikai par naudu vai izglītību, bet gan emocionālo stabilitāti, piedzīvojuma sajūtu, bēdu pārvarēšanu – par kopābūšanu, kad pēc mālu mīcīšanas kopā mazgājam rokas un kopīgi iegūstam pieredzi dzīves skolā. Dot bērnam – tas ir vecāku uzdevums, nevis gaidīt atpakaļ. Pat tad, ja tēvs ar bērnu nedzīvo kopā, kopābūšanas laikā viņš var iedot tās fundamentālās lietas, izjūtas, kas bērnam ir tik ļoti svarīgas – sniegt uzticēšanos, mīlestību, labas atmiņas, emocionālo sajūtu, ko paturēt prātā un ko nodot tālāk pieaugušā vecumā. Jautājums ir nevis par to, ka mēs vienmēr nevaram būt klāt savu bērnu dzīvē, bet gan par to, kāds es esmu tētis, kad esmu ar bērnu kopā. Mūsdienās modeļi ir tik dažādi, nav viena varianta, kā tam notikt, bet galvenais ir uzņemties atbildību un saprast, ka mēs radām bērna realitāti. Bērniem ir svarīgi zināt, kad viņi satiks tēti, lai nav tā, ka vienu mēnesi tiekas astoņas reizes, bet pēc tam tētis, neko nepaskaidrojot, pazūd uz trim mēnešiem - bērnam ir svarīga prognozējamība. Tāpat bērnam nav tik svarīgi dzirdēt, ka viņu mīl, bet gan just, ka viņu mīl – un tas ir neatkarīgi no tā, vai ar bērnu dzīvo diendienā kopā vai satikties ir iespējams retu reizi. 

Tēva ietekme bērna dzīvē ir milzīga, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsdienās tēva loma tiek īpaši uzsvēra, tēvi iet uz vecāku sapulcēm, piedalās pasākumos, tāpēc bērniem, kuriem tētis to nedara, ir vēl sāpīgāk. Daudzās ģimenēs viens no vecākiem strādā ārzemēs vai bērnus pieskata vecvecāki, izveidojas jauna ģimene, tomēr bioloģiskais tēvs ir ļoti svarīgs, jo tētis ir tikai viens. Protams, ir normāli, ka mammas jaunais draugs, kas bērniem ir tieši līdzās, kļūst par bērnu draugu un nozīmīgu personu, kas bērniem parāda piemēru, ka ir vīrieša persona, kas viņus neatstāj, rūpējas. Arī tā bērnam ir ļoti būtiska pieredze. Tas var būt arī krustēvs vai cits bērnam nozīmīgs vīrietis, kas vismaz daļēji aizvieto tēvu. Un vecāki var mācīties no iegūtās pieredzes, ka izšķiroties var bērnam nodrošināt labākus emocionālos apstākļus. Tas vienmēr ir jautājums, kā mēs izvēlāmies skatīties uz iegūto pieredzi. Protams, ir situācijas, kad tēva vietā nenāk neviens cits vīriešu cilvēks un tēvs nekad vairs neinteresējas par savu bērnu – arī tā notiek, tomēr, lai gan tas bērnu ietekmē, tas nenozīmē, ka bērna dzīve ir sagrauta uz mūžu.

Būt tētim – tā ir daļa no dzīves

Daļa cilvēku dzīvo ilūzijās, ka izveidot ģimeni, radīt bērnu un to audzināt ir tikai skaisti un tikai brīnišķīgi. Bet tāpat kā attiecībās, kurās ir kāpumi un kritumi, tāpat būt par tēti nenozīmē tikai lepni staigāt ar ratiņiem, bet arī uzņemties saistības un atbildību. Bet tas nenozīmē, ka tāpēc no šīs lomas ir jābēg. Būt par tēti – tā ir daļa no dzīves, kur saskaramies ar dažādām situācijām, kur ir gan skaisti, gan bēdīgi, gan iedvesmojoši, gan nomācoši, kur jāpiedzīvo kritiskas situācijas un jāatrod tām risinājumi. Arī dzīvē mēs neieplānojam, ka slimosim vai ka pazaudēsim darbu vai vienkārši to, ka mašīnai pārsprāgs riepa, tomēr saprotam, ka visas šīs situācijas ir iespējams risināt. Tāpat ir ar tēva lomu – jā, es varu nemācēt būt tētis, bet es varu noskaidrot, ko man darīt, varu mēģināt darīt, varu iegūt pieredzi. Neviens taču no pirmās dienas nezina, kā nodarboties ar seksu, tomēr izmēģinot un iegūstot pieredzi, iegūst šīs zināšanas un pat gūst prieku no tā. Arī esot tētim ir iespēja iegūt jaunu pieredzi, veidot pavisam jauna veida attiecības, personīgi izaugt, kļūt tādam tēvam, kāds bija paša tēvs vai pat vēl foršākam. Vienmēr kaut kas sanāks un kaut kas nesanāks, bet ir fantastiski, ka bērni ir drusciņ labāki nekā viņa vecāki. Un lai tā būtu, tas ir mūsu, vecāku uzdevums – tēta un mammas, neatkarīgi no tā vai dzīvojam kopā vai atsevišķi, sniegt bērnam to aizmugures sajūtu, ko var dot ģimene.