Šūpuļdziesmas un pasakas – tās tiešām darbojas!

Ievas_mamma
Ievas_mamma 12. janvāris 2018 16:21
196

Izrādās, līdz šim es nemaz nezināju, ko nozīmē, ja bērnam nāk zobi. Mani jau brīdināja, ka ilknīši šķiļoties ļoti sāpīgi, visu grūtāku padara arī tas, ka augšējie mazie dzerokļi ir tikai pusceļā. Ieviņa cīnās un mokās tik skaļi, ka nu jau kaimiņi kāpņutelpā apvaicājas;” Vai tad bērniņš nav slims? Pagājušajā naktī dikti raudāja.” Jā, mīļie kaimiņi, es varu vienīgi jums atvainoties.

Atzīšos, ka vajadzības gadījumā uz nakti dodu arī Nurofen un uzskatu, ka tā ir katras mammas brīva izvēle. Pirms tam gan mēģinu visādi – vanniņu, knupīti, krūti, zobu smērīti, muguriņas glaudīšanu un pēdiņas masēšanu. Un ir pavisam traki, ja krūtīs beidzas piens – tad ir lielais bļāviens, kniebj, grūsta, meklē. Brīžiem liekas, ka tas viņai nakts laikā ir kā pēdējais un vienīgais glābšanas salmiņš. Tā jau arī ir, kā dažas saka, – mazais burtiski karājas pupā. Dienas laikā pēdējās trīs reizes tomēr midzināju uz rokām, ko netiku darījusi vismaz pāris mēnešus. Bērniņam nu galīgi nav viegli.

Šajā laikā esmu atklājusi, ka šūpuļdziesmām un pasakām tiešām piemīt tām piedēvētais, teju mītiskais, spēks. Atklāšu, ka līdz šim nekāda sevišķā miega dziesmiņu dungotāja nebiju – kauns no drauga, kauns no sevis, arī Ieva nereti smējās, kad mēģināju, tad nu pārtraucu pavisam. Bet nu, kad kādu vakaru atkal aizsākās lielais zobu niķis, man atlika tikai iedziedāt pirmās notis no “Circenīša Ziemassvētkiem”, lai mans bērniņš acu priekšā pārvērstos – skatiens kļuva “peldošs”, rociņas sagrāba mīļo sedziņu un pārstāja mētāt knupi, kaitinot mammu. Es dziedāju, bet viņa tik ļoti mierīga vienkārši gulēja man blakus. Nē, viņa neaizmiga, nezinu arī vai aizmigtu, jo vakaros ir radusiklusumā. Taču vajadzīgo efektu es panācu – bērns nomierinājās. Drīz pēc tam viņa pagrieza man muguriņu, ieritinājās azotē un aizmiga.

Dziedāt tagad cenšos biežāk, jo redzu, ka Ievai tas patīk. Patiesībā, patīk arī man – tā ir gluži cita dziedāšana nekā, teiksim, mazgājot grīdu.

Pasaciņas pirms miega es nelasu. Pazīstot savu meitu, es zinu, ka tas tikai novērsīs viņas uzmanību no gulēšanas – ja mamma var runāt, es arī varu! Turklāt Ieviņa aizmieg tumsā, tas arī izskaidro, kādēļ nevarētu palasīt, pat ja gribētu. Vispār priekš pasakām vakaros viņa man liekas daudz par mazu. Bet tas tikai mans viedoklis. :)

Mēs kopīgi lasām pa dienām, un tas viņai ļoti patīk! Lasīšanas “maģisko spēku” es atklāju, kad sapratu – meita var nosēdēt man klēpī teju stundu, šķirstot grāmatas un žurnālus, ar pirkstiņu norādot uz bildēm un klausoties manos stāstos un paskaidrojumos. Un, nedod Dievs, es kādu lietu nenosaukšu vārdā, kam būs piedurts mazais pirkstiņš! Tad nu dabūšu trūkties no mazā priekšnieka! Grāmatu lasīšana palīdz pret visiem niķiem dienas laikā – pagaidām mans risinājums numur viens! :)

Tas, ko centos pavēstīt – nav jābaidās dziedāt vai ķerties pie “banālām” metodēm. Mēs visas taču zinām, ka nereti tie klasiskie un ierastie risinājumi ir tie paši iedarbīgākie. Nākamreiz tā vietā, lai ieslēgtu multeni (ko es arī pa retam daru), piedāvā klēpītī pašķirstīt bilžu grāmatu. Un, runājot par dziedāšanu, - to vienkārši vajag izjust uz savas ādas. Galu galā, dziesma ir viena no vispasaules kopīgajām valodām – ne bez iemesla! :)

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Softix 14. janvāris 2018 14:02 Mar_Mar

Piekrītu! Mums arī palīdzēja!

Ievas mamma, vai pasmērē arī mazajai smaganiņas ar kādu gēlu? Tie arī uz kāsu brīdi atvieglo tās sāpes, var vismaz iemigt.

Mar_Mar 13. janvāris 2018 13:12

Par tiem zobiņiem- varbūt pamēģini dzintara krellītes, mana mazā jau mēnešiem pa nakti nemierīga dēļ zobiem, tad nu atcerējos, ka biju lasījusi par dzintara krellītēm, iegādājos šonedēļ un sakritība vai nē, bet nav tāds nemiers, kā bija - pa dienu lieku ap kaklu, bet uz nakti nost un uzlieku rokas sprādzīti ap rociņu.