Straujšs lēciens attīstībā.

Zinu, ka mūsdienās bērniņi ļoti strauji attīstās, bet nebiju gaidījusi, ka tas notiks tik ātri. Sākām sēdēt, rāpot un pat celties kājās jau sešos mēnešos. 

Sākām sēdēt vēl pirms kārtīgas rāpošanas, bet sēdēt ar taisnu muguriņu iemācījās ļoti ātri. Pat nepamirkšķināju acis, kad dēliņš jau smuki sēdēja. Tā bija viņa iemīļotākā nodarbe - sēdēt, priecāties un spēlēties.

Tādu kārtīgu rāpošanas karjeru Gabriels uzsāka tad, kad biju atstājusi vaļā durvis, un pēkšņi, pat nepagāja ne mazs mirklis, kad Gabriels atradās jau koridorī, bija aizrāpojis uz omes istabu un pat izrāpojis virtuvi. Tagad, ja durvis ir vaļā, tad tas ir pirmais, ko Gabriels izdara. Sava istaba vairs nav interesanta, bet citās istabās ir jautrākās nodarbes - atrodam jaunas sadzīves lietas ar kurām spēlēties, atrodam arī papīrus, kurus plēst. Bet tas ir ļoti labi, jo tādējādi attīstam roku motoriku.

Lai gan vēl cenšos neļaut stāvēt kājās, jo šķiet nedaudz par agru, tomēr ir brīži, kad nu nekādīgi ti neapturēri. Gribās tajās kājās stāvet un viss. Gabrielam šķiet pat interesantāk pavērot pasauli no cita skatu punkta. Arī neirologs ieteica mēnesi stabili parāpot, lai kārtīgi nostiprinās mugurkauls un tik tad ļaut celties kājās. Bet viegli ir pateikt neļaut celties kājās, ne? A ko darīt, ja bērniņš par visām varītēm grib to darīt?! Var jau, protams, viņu atpakaļ sēdināt, bet ir tāda sajūta, ka tieši tad vēl vairāk grib celties kājās.

Ir arī pienācis tas laiks, kad visi bērnam bīstamie sadzīves priekšmeti vairāk vai mazāk ir aizvākti, jo jaunajam pētniekam viss iet caur muti - vajag drošu vidi. Ir arī pienācis skapīšu laiks, tādēļ tulīt jāiegādājas lietiņa, kas bērnam neļaus atvērt tik viegli skapīšus un neiespiest savus mazos pirkstiņus.

Vispār ir tā, ka kafijas pagatavoša un aiziešana uz tualeti sāk palikt par neiespējamos misiju, jo bail, ka tajā brīdī sāpīgi nenokritīs uz dupša vai neatsitīs kaut kur galviņu, bet es ļoti labi apzinos, ka kritieni būs - tādi jau ir bijuši. Nu nevaram mēs nosargāt katru sava mazā, ziņkārīgā bērniņa soli, nu nevaram. Protams, ir sāpīgi redzēt to, bet bērniņam viss ātri aizmirstas. Vajag tik kārtīgi samīļot un viss pārbīlis ir pazudis - var sākt darīt citus nedarbus. 

Par nakts miedziņu. Ceļamies 2-3 reizes naktī. Sākumā domāju, ka varbūt bērniņu ir piemeklējušas miega problēmas, jo pamostās ar lielu raudāšanu, sēdošs vai mēģinot kur aizrāpot un nav tā, ka grib ēst, bet aiziet gulēt ir pagrūtāk, bet nē, neirologs mūs apskaidroja - tas ir dēļ straujā attīstības lēciena. Bērniņš īsā periodā tik daudz ko jaunu piedzīvo, jaunas emocijas. Ir bērniņi, kuri naktī pat ceļas kājās un raud. Tā vienkārši ir. Sirds ir mierīga, ka tie nav miega traucējumi, bet tā ir attīstība. Tad nu daram visu iespējamo, lai tik bērniņš naktī jūtas labi un drošībā.

Šis laiks ir emocijām bagāts un piepildīts. Ļoti priecājos par dēla sasniegumiem, bet tajā pat laikā ir nedaudz skumji, ka bērniņš tik ātri izaug. Bet - neviens taču nepaliek mazs, ne tā? Tādēļ ļoti izbaudu katru doto dzīves minūti, katra diena mums ir jauns piedzīvojums. 

Mammas, kad jūs pamanījāt sava bērniņa straujo attīstības lēcienu? Cik mēnešos jūsu bērniņi iemācījās rāpot, sēdēt, celties kājās? Kas  jums palīdzēja drošas vides iekārtošanai?