Strādāju, kad bērniņš slimo. Kā nejusties vainīgai?

Kura māmiņa gan nevēlētos dzīvot ideālā pasaulē, kad vienmēr ir laiks būt kopā ar saviem  bērniem un veltīt viņiem visu savu uzmanību, taču diemžēl dzīvē savas vēlmes piepildīt ne vienmēr mums izdodas. Vislielākie sirdsapziņas pārmetumi mūs piemeklē tad, ja bērns mājās ir slims un mums ir jādodas uz darbu.

Konsultē psihologs, ģimenes psihoterapeits Kristīne Veckrāce.

Ir apstākļi, kuri ir nepārvarami un situācijas, kad darbā ir vienkārši jābūt, tomēr brīdī, kad māmiņa atgriezusies mājās, psiholoģe aicina atcerēties: „Pārnākot mājās no darba, vajadzētu kompensēt mammas prombūtni. Protams, mamma ir nostrādājusies, atnākusi mājās un beidzot grib atpūsties. Paskatoties no bērna redzējuma, kurš visu dienu bijis mājās slims un bez mammas, viņš ilgojas pēc komunikācijas ar mammu. Tas var likt justies kā apburtā lokā- mamma grib mieru, uzkrāt spēkus, bet bērniņš grib mammu.Tādā brīdī māmiņai jāsaprot, ka viņa ir mamma un šī uzmanība jāsniez.”

Ja saprotam, ka pārnākot mājās mums nebūs spēka rotaļām ar bērnu, ir jāmeklē veids, kā pirms satikšanās ar mazo, atjaunot savus resursus.

„Tā var būt aiziešana uz kafejnīcu iedzert tēju, treniņš vai pastaiga, lai brīdī, kad mamma ir mājās,ir laiks un enerģija bērnam. Turklāt svarīgi, lai šis laiks būtu kvalitatīvi pavadīts- rotaļašanās, uzmanības pievēršana, samīļošana, parunāšanās, bērna vajadzību apmierināšana,” uzsver psiholoģe.

Brīdī, kad mamma strādā, to var salīdzināt ar diviem pilnas slodzes darbiem- mamma un darbiniece. „Protams, tas ir grūti,jo bērnam ir savas vajadzības un, ja tās netiek apmierinātas, tas diemžēl ietekmē bērna uzvedību un pašsajūtu,” secina Kristīne Veckrāce. „Nereti bērna pašsajūta var būt pašsajūtas rādītājs un slimošana var būt kā neapzināts signāls „Mammu, esi ar mani!” „Mammu, man vajag Tavu  uzmanību!”Ja bērns šādu uzmanību nesaņem, slimība var ieilgt”.

Kā tikt galā ar vainas sajūtu

Lai arī mēs visas saprotam, ka dzīve reizēm piespēlē apstākļus, ar kuriem nav tik viegli tikt galā, mēs lielākoties tomēr sevi vainojam, ka neesam spējušas atrast citu risinājumu – doma par to, ka esam sliktas mammas ik pa brīdim nemanot piezogas.

„Tiekot galā ar vainas sajūtu, tas ir darbs pašai ar sevi, tādējādi jāsaprot, ka mamma var izvēlēties dzīvot vienu no dzīvēm- vainot sevi vai turpināt dzīvot un nevainot sevi,” secina psihologs. „No tā, ka mamma sevi vaino, diemžēl situācija neuzlabosies, tas tikai kultivē šo vainas sajūtu, līdz ar to palaižot garām iespēju darīt kaut ko citādāk.”

Nav labāka apliecinājuma par bērna mīlestību tam, ka esam uz pareizā ceļa – mazie mūs mīl, par to  nav jāšaubās, tieši tāpat nav jāšaubās un jāmoka sevi ar domām, ka esam sliktas mammas.