Stāsts no tēta dzīves: gribu ATPAKAĻ savu veco dzīvi!

Mana dzīve, līdz tajā parādījās bērni

Līdz bērnu piedzimšanai mana dzīve bija saplānota un apbrīnojami organizēta. Man un manai sievai Karīnai bija brīnišķīga, maza mājiņa ar modernām mēbelēm, ko izvēlējāmies kopā. Mēs bijām stipra ģimene ar lielu skaitu draugu un mums bija daudz interešu.

Pēc tam parādījās bērni un sākās haoss..

Gribu atpakaļ savu mašīnu!

Es vienmēr esmu mīlējis savu mašīnu, uzturējis tajā kārtību, rūpējies par to. Somas ar autiņiem un rotaļlietām, cepumu gabaliņi uz paklājiņiem, to visu man bija sāpīgi redzēt.

Es pastāvīgi atradu kastītes ar sapuvušiem banāniem un pudelītes ar saskābušu pienu. Kaut kā pēc smaržas atradu sviestmaizi ar olu zem bērnu krēsliņa. Ne es, ne Karīna nesapratām, kā tā tur nokļuva.

Sākumā es centos uzstājīgi turpināt ieviest kārtību. Pēc zināma laika es sapratu, ka cīņā esmu zaudējis. Darbs, bērnu pieskatīšana, vadāšana pie vienas auklītes, tad pie citas - tā visa rezultāts bija tas, ka man vairs nebija laika.

Viss, kas man atlika - cerēt, ka kādreiz bērni izaugs un mašīna atkal būs mana.

Gribu atkapaļ savu māju!

Un ne tikai masīna, bet arī mūsu māja cieta. Es vairāk nesastingstu ieraugot kārtējo grafitti uz tapetēm. Esmu jau pieradis pie ēdiena uz grīdas. Pārkāpt pāri Lego klucīšu kalniem - nav nekā vienkāršāka. Mana viesistaba ir sacīkšu trase, bet pa istabas paklāju izslējies dzelzceļš. Man ir grūti atrast pat vietu, kur apsēsties!

Mans kabinets pārvērties bērnistabā. Kad karīna paziņoja, ka vienīgā vieta manām Zaigžņu karu figūriņām, tāpat kā vieta atpūtai tagad būs lodžija, es saskumu..

Es gribu atpakaļ savu sievu!

Pats briesmīgākais mūsu ģimenē bija sajūta, ka Karīnai tagad vispār nav laika man. Pēc darba dienas man gribējās ar viņu padalīties savos sasniegumos, uztraukumos. Bet tiklīdz mums atrodas dažas minūtes sarunai, kāds mūs pārtrauc. Es skumu pēc viņas.

Man gribējās kliegt:"Man vajag manu māju, manu mašīnu, manu sievu! Atdodiet man manu dzīvi!"

Viss nemaz nav tik slikti

Un tomēr viss mainās uz labu. Kad mēs varam atļauties, mašīnu vedam uz automazgātuvi. Tādos brīžos varam sevi mānīt, iedomājoties, ka viss ir pa vecam.

Bērni gandrīz jau sasnieguši to vecumu, kad apzinās, ka labāk būtu nezīmēt uz sienām. Pēc haosu pilniem mēnešiem mūsu dzīvē, mums atrodas reizi nedēļā tomēr laiks, lai uzkoptu māju. Protams, bērni ātri visu pārvērš bardakā, bet joprojām mēs cenšamies arī viņiem ierādīt kārtību.

Pats galvenais - mana sieva atgriezusies pie manis. Bērni ir paaugušies, labprāt paliek ar vecmāmiņām vai auklītēm. Mēs abi kopā varam paēst restorānā. Mēs varam ēst un dzert vairākas stundas un būt laimīgi. Mēs atkal pārvēršamies par pāri, kurā piederam viens otram.

Bet labākais ir tas, ka bērni gaida, kad tad mēs - viņu vecāki atkal atgriezīsimies mājās.