Psiholoģe: nespied bērnu iet uz podiņa!

Podiņmācība ir viena no lietām, kuru bērns apgūst labpāt, taču tikai tad, ja tas notiek īstajā laikā, taču šī arī ir mācība, kurā neiztikt bez vecāku palīdzības, jo dabisku aicinājumu iet uz podiņa bērns neizjūt.

Konsultē psiholoģe, psihoterapeite Diāna Zande.

Staigāt bērns iemācās pats, ēst arī, ja viņam ļauj ēst patstāvīgi, uz podiņa iet pats neiemācās. Vecākiem ir tendence sagaidīt, ka bērniņš tās lietas, kas viņam jāapgūst, apgūst visātrākajā iespējamā veidā, piemēram, gada vecumā staigās, runās, ies uz podiņa, lasīs, spēlēs vijoli. Tās ir nepamatotas gaidas no bērniņa, ka viņam jādara kaut kas tajā vecumā, kad viņam nebūt nav jādara.

Izrādās iemesls, kāpēc mēs vēlamies aizskriet laikam pa priekšu nav nekur tālu meklējams, kuru skaidro psiholoģe: "Pirms 30 un 50 gadiem, kad bija nevis autiņbiksītes, bet marlīte, agri bērnu radināja pačurāt ārpus marles, jo tā bija ērtāk. Mammām grūtības sagādāja tas, kā saglabāt autiņus pēc iespējas sausākus. Diemžēl šajā agrīnajā vecumā bērns uz poda pats vēl neprasās." 

Nestedzini! Sagaidi īsto laiku

Podiņu mazulim ātrāk par pusotru gadu nevajadzētu piedāvāt, tā uzskata bērnu attīstības speciālisti, jo bērna fizioloģija tam vēl nav nobriedusi. Jo mēs taču sakām – bērniņš iet uz podiņa, nevis rāpo vai lien, tas nozīmē vien to, ka bērnam ir jāprot staigāt, apsēsties un piecelties, lai kaut kas podiņā varētu notikt, tāpat mazuim jāpsēj kontrolēt savs urīnpūslis.

Nereti māmiņas pāragru bēnriņu sēdināšanu uz podiņai skaidro ar to, ka bērns drīz uzsāks bērnudārza gaita sun tur noteikti bērnam būs jāmāk to darīt. Protams, audzinātājām bērnudārzā būtu vieglāk,ja bērns pats prastu iet uz podiņa, tomēr to nevar prasīt no 1,5 gadīga bērna, vēl jo vairāk tāpēc, ka katrs bērns attīstās savā tempā.

"Ja mēs bērnam palīdzam apgūt jaunas lietas mierīgi, draudzīgi, bērnam saudzējošā veidā, bērnam ir mazāk stresa, tādējādi vieglāk apgūstot jaunas lietas," uzsver psiholoģe. "Podiņmācība ir maigs process,kurā bērnam sākumā jāsaprot, ko mamma/ tētis no viņa vēlas."  

Patiesi, turēt bērniņu uz podiņa pārlieku ilgi, gaidot rezultātu, ir lieka laika tērēšana. Pirmā pačurāšana podiņā ntoiek nejauši, nevis tāpēc, ka izdomāja, saprata, izdarīja mammai par prieku čuriņu podiņā. Sākumā mazulis ceļas kājās un būtu jāļauj viņam to darīt, jo spiest mazuli sēdēt uz podiņa ir nejēdzīgi un ilga sēdēšana nav vēlama.

Ja mēs no sava bērniņa ļoti gaidām progresu podiņmācībā, nemitīgi par to runājam, fokusējamies uz podiņu, var gadīties, ka bērniņam veidojas trauksme un viņš savas dabiskās vajadzības mēģina nokārtot slēpjoties. Tas, ar kādu attieksmi mēs bērniņam piedāvājam podiņu, ir ļoti svarīgi, jo mēs varam savu bērnu arī nobiedēt un viņš par podiņu nemaz redzēt nevēlēsies. 

Piespiežot bērnu darīt, ko tādu, kam viņš vēl nav gatavs, mēs varam viņā apslāpēt iniciatīvas izpausmes, viņa vēlmi būt pašam par sevi, mēs varam likt bērnam justies nespējīgam tikt galā ar notikumiem savā dzīvē un tas viss izpaudīsies vēlākā bērna vecumā. Tāpēc paturam prātā – visu jauno bērnam palīdzam apgūt ar prieku, mieru un pacietību, tikai tad mums tas patiesi izdosies.

Māmiņu Klubs