Smaidiem apbārstīti 9 mēneši

Beidzot arī es varu teikt – vēl viena grūtniecība izstaigāta! Tikpat skaisti un maģiski 9 mēneši ar sirsniņu rokās, kā tie, kuros sirsniņa klusi gulēja zem manas sirds. Gribās likt vienlīdzības zīmi starp nelabo dūšu un negulētajām naktīm, starp ultrasonogrāfiju un pirmo īsto tikšanos, starp kustību aizsākšanos puncī un dienu, kurā viņa pirmo reizi pārrāpoja istabu.

Jā, rāpošana vēl arvien norit pilnā sparā – reizēm ar tādu ātrumu, ka mazās roķeles netiek līdzi celīšiem, un gadās “bucis”. Paldies Dievam, šomēnes kritienu bija mazāk, laikam pamazām apradusi ar dzīvi vertikāli. Un tomēr – nedēļu mazo pierīti rotāja dzeltenīgs zilums. Nenosargāju. Tam pie vainas bija stikla žurnālgaldiņš, pret kuru Ieviņa regulāri sasitās, tad nu vaininieku “deportējām” uz otru istabu un ievietojām stūrī, tā teikt, - tālāk no nelaimes. Tagad dzīvojamajā istabā ir tik plašs rotaļu laukums, ka paziņām droši varu teikt – dzīvoklī ir vesels deju placis!

Lielākais mēneša sasniegums ir māka nostāvēt bez pieturēšanās. Kādas trīs dienas sajūsminājos par to, ka palēnām varu atlaist rokas, un, še tev, dienu pirms 9. mēneša jubilejas Ieva sāk stāvēt pati! Pati! Un vēl spēlējas ar rotaļlietu, turklāt – ne to vieglāko. Tas ir neaprakstāms prieks – vērot, kā tava mazā meitiņa stāv viena istabas vidū un pati sev aplaudē, sejiņai priekā starojot.

Taču, kolīdz kāds sāk spēlēt “ku – kū”, aizrautībai nav nedz sākuma, nedz gala! Spēlējam ar dvielīti, sedziņu, palagu, durvju stenderi, aizkariem, gultas galu, smiedamies slēpjas pat zem barojamā krēsliņa pusdienu laikā un aiz barjeras, ko pati izveido no rociņām, ja nu galīgi nav nekā, aiz kā varētu noslēpties. :)

Beidzot Ievas miega kvalitāte ir uzlabojusies, iespējams, tāpēc, ka trīs nedēļas ņēmu viņu sev blakus. Ar katru nakti viņas miedziņš kļuva ciešāks. Tagad, kad tētuks ir atgriezies mājās, cenšamies viņu “iemānīt” atpakaļ savā gultiņā. Pirmajā vakarā vajadzēja papildus pusotru stundu, lai viņa “sagremotu” to, ka atkal un atkal tiek izcelta no lielās gultas. Pēdējos divus rītus mostos ar viņu sev blakus – saku, ka nezinu, kā tas atgadījās, taču pašai brīžam liekas, ka vairs negribu gulēt bez viņas…

Iespējams, šis bija pēdējais mēnesis, kad meitiņa ik dienas cītīgi ēda manu pienu, jo pēdējās nedēļas laikā viņa sākusi atteikties no krūts. Tā rezultātā arī piena kļūst mazāk. Reizēm nakts laikā ir laba apetīte, arī to vienu reizi dienas laikā vēl ir ar mieru padzīvoties pie krūts, citās reizēs raujas nost – liekas, ka spiežu ar varu.

Katrā ziņā, viņas ēdienkarte ir gana plaša, lai par uzturu nebūtu jāraizējas. Nogaršots- kartupelis, burkāns, brokolis, batāte, ķirbis, kabacis, cukini, kālis, ziedkāposts, avokado, zemenes, aprikozes, nektarīns, persiks, arbūzs, vīnogas, banāns, ābols, bumbieris, mellenes, griķi, auzu pārslas, rīsi, 5graudu pārslas, manna, kukurūza, barankas, vaniļas sausiņi, zīdaiņu cepumi, rīsu galetes, rupjmaize, baltmaize, kanēļmaizīte, truša gaļa, tītara gaļa, grieķu jogurts, biezpiens, piens, sviests, saldais krējums.

Šomēnes esmu pamanījusi, ka meita var vienatnē rotaļāties kaut pusstundu. Mīļākā spēle tomēr ir “šik – šik” – kolīdz izbiruši kādi smalkumiņi, piemēram, auzu pārslas no burkas vai izlijis ūdens, viņa tūlīt ir klāt, apsēžas uz grīdas un ar rociņu visu slauka uz abām pusēm – “šik – šik”! :)

Un tad vēl ir svilpošana. Iesākumā tā bija nejaušība – priecājoties vai cītīgi darbojoties, viņa savilka lūpas tūtiņā, līdz sanāca svilpiens. Pateicoties manai māsai, kura viņai “ierādīja” svilpošanas māku, tagad Ieva svilpo visu laiku un visur – ratos uz ielas un veikalā, ciemos, pat pirms iešanas gulēt. Ir redzams, ka nu viņa to dara apzināti – mūsu mājās ir laimīgs un svilpojošs mazulis! :)

Galvenais, ka nu mēs varam lieliski saprasties, jo viņa mēdz sirsnīgi izrunāties ar mani “pa bēbiski”, un mana pieaugušo atbilde viņu apmierina. Cītīgi mācās runāt, reizēm atkārtojot kādu dzirdētu vārdu brīdī, kad to gaidām vismazāk.

Vislielāko prieku Ieviņa sagādāja tētim, laimīgi sagaidot mājās pēc 3 nedēļu komandējuma. Mēs visi domājām, ka viņa būs tēti aizmirsusi, taču Ieviņa, ne mirkli nešauboties, devās viņam pretī, iekāpa klēpī un ar smaidu sejā noteica:” te-te”. :)

Smaida viņa daudz. Nemitīgi. Un tas liek smaidīt visiem mums. :)