Rotaļas ceļā

Labdien!

Rainers jau no pirmajām dienām labprāt brauc mašīnā un nekad nav protestējis. Viņam ļoti patīk sēdēt un vērot apkārtni, bet visbiežāk viņš tomēr izvēlas saldi čučēt visu ceļu līdz galapunktam, tāpēc nekad neesmu aizdomājusies par rotaļām ceļā, tās mums vēl nav aktuālas.

Ko viņš dara tad, kad neguļ? Uzdod visādus interesantus jautājumus, kuri sākas ar "Kāpēc? Kur?", citreiz atskan, "Paskaties!" , tā arī ir sava veida rotaļa bērnam ar vecākiem - atbildēt uz mazā kāpēcīša jautājumiem. Svarīgi ir tas, lai vecāki neignorētu bērna jautājumus un uz katru, pat vissmieklīgāko un nogurdinošāku, atbildētu. Tā nu mēs ar vīru darām. Citreiz Rainers cītīgi klausās mūziku un tad nu nevienu rotaļu nevajag, vienkārši dungojam visi dziesmai līdz - Rainers apgūst jaunus vārdus, frāzes un melodijas. Tagad mums ir topā vērot mašīnas un saukt to markas. Tas notiek ne tikai pārvietojoties ar auto, bet arī ejot pastaigā vai dodoties uz dārziņu. Es tikai varu nobrīnīties, cik ātri viņš mācās. Citreiz mēs skaitām tām mašīnas, citreiz skaitām kokus, lai iemācītos skaitīt. Vērojam luksaforus un cilvēkus, vai smaidīgi, dusmīgi vai bēdīgi.

Nākotnē - man padomā divas spēles braucot auto, noteikti tradicionālas - izvēlēties vienu alfabēta burtu un ar to katram ir jānosauc, piemēram, meitenes/zēna vārds; pilsēta, valsts, auglis, dārzenis utt.

Īstenībā, Rainers mašīnā nespēlējas, cik ilgi viņš labāk izvēlēsies saldu miedziņu, nezinu, bet ceru, ka ilgi, jo saprotu, ka bērna garlaicību aizgaiņāt ir ļoti grūti, it sevišķi, ja viņam nav māsu vai brāļu ar kuriem arī auto paspēleties.

Jauku dienu,

Ilvija.

P.S. titulfoto no neta.