Raudāšana bez asarām

Neilgi pirms dzemdībām uzzināju par visnotaļ interesantu faktu - pirmajā mēnesī bērns raud bez asarām. Meitiņai piedzimstot, piefiksēju, ka tā tiešām ir, un gaidīju brīdi, kad mūs apciemos pirmie asaru plūdi.

Kādā brīdī šis fakts aizmirsās, dzīvojām dienu no dienas, baudot gan smieklus, gan skaļos niķīšus. Kad meitai bija aptuveni 7 mēneši, uzgāju diskusiju "Facebook", kurā kāda mamma, kuras dēliņš ir Ievuka vecumā, rakstīja, ka mazulis vēl arvien raudot bez asarām. Tam sekoja jautājums - vai tas ir normāli? Tajā brīdī aizdomājos par to, ka tā arī neesmu redzējusi, kā Ievai rit asariņas dumpja laikā...

Drīz būs aizvadīti vēl 2 mēneši. Šajā laikā puisītis ir sācis raudāt “kā pieklājas”, taču mūsmājās nekas nav mainījies. Acīs iekrita māmiņas frāze:” Sāku jau lasīt par kanālu zondēšanu”. Es gan labāk neko nelasīšu – negribu izdomāt muļķīgas un liekas diagnozes, lieki sevi uztraukt. Vizīte pie ārsta pēc mēneša, nav jau nekas tik steidzams, lai to paātrinātu.

Un tomēr – redzēt, kā kolēģes meitiņa mirkst asarās, pēc tam, kad nejauši sasitusies pret iepirkuma ratiņiem, vai kā draudzenes puisītis, nesaņēmis kāroto, “palaiž” slapju raudienu, lika man aizdomāties par to, ka varbūt kaut kas tomēr nav tā. Abi mazuļi ir meitiņas vienaudži. Un abas mammas - pārsteigtas par mūsu situāciju.

Kad Ieviņa stiprāk sasitas, asariņas mēdz saskriet acīs (taču - tur arī paliek), arī cītīgi zīžot pieniņu, gadās, ka norit pa kādai asarai. Tātad – viņas tur ir!

Vai tā var būt, ka bērns raud bez asarām? Vai tas ir normāli? Vai vēl kādai ir tā bijis?