Pusotrgadnieks - starp bēbīti un bērnu

Ievas_mamma
Ievas_mamma 26. marts 2018 10:46
617

Nesen ar Ieviņu sasniedzām kādu jaunu un brīnišķīgu atskaites punktu – pusotru gadiņu. Lai gan šķiet, ka vēl pirms brīža svinējām gada jubileju, šī pusgada laikā mans mazulis ir krietni paaudzies.

Skatos uz viņu un nespēju saprast – bēbītis vai bērnelis. Vaibsti pēdējā gada laikā tik ļoti mainījušies, ka grūti noticēt – tas ir tieši tas pats bērns. Ja pirmo sešu mēnešu laikā visi teica, ka meitiņa ir īsta mātes meita, tagad vienīgais, kas viņas sejā atgādina par mani, ir uzrauktais deguntelis – mantojums no mana tēva. Viss pārējais, pat uzvedība un grimases, ir tieši kā Ieviņas tētim.

20180326104345-83114.jpg

Ir tik aizraujoši vērot, cik patstāvīga un kustībās brīva ir kļuvusi mana aktīviste. Kājas vairs neķeras, neviena virsma nav par augstu, lielo krēslu bez pūlēm pārstumj cauri divām istabām, nogādā virtuvē un piestumj jebkur, kur sirsniņa kāro. Man šis laiks ir uztraukumu pilns, liekas, - nu, kur vēl lai visu to liek? Drošības slēdži tiek atmūķēti, arī vāciņu atskrūvēšanas māka ir rokā – to sapratu, kad atradu savu bērniņu noklātu ar “Bepanthen”. Novērsos uz pavisam mazu brītiņu, un darīts! Kāpnes spēj pievārēt kā nieku (kāpjot lejā gan vairāk gāžas, nekā iet), ar savām kājelēm laukā veic lielus gabalus, turklāt ik pa laikam vēl pati stumj savus ratus. Spēj uzkāpt pavisam stāvā kalnā, noskriet lejā bez kritiena.

Liels pēdējā laika sasniegums ir paklausība uz ielas. Vēl pirms mēneša Ieva devās vien pa sev zināmu maršrutu, un pastaigas ar viņu bija ļoti sarežģītas, galvenokārt, tādēļ, ka beidzās ar asarām. Taču nu viss ir mainījies – viņa vairs necenšas iekrist katrā grāvī, sapīties zaros, sabrist kājas peļķē un uzgulties uz visām mašīnām stāvlaukumā. Protams, tā pasaules izpēte un bērnišķā ziņkāre ir saglabājusies, taču tādā veselīgā līmenī. Un nu mēs varam sarunāt – labi, paskatīsimies, kas ir tur, bet tad dosimies tālāk.

20180326104423-68764.jpg

Ieviņa ļoti mīl grāmatas. Liekas, ka viņa varētu tās pētīt visu dienu, īpaši, ja tajās redzami dzīvnieki. Man par to milzīgs prieks, jo pati mīlu grāmatas – mīlu lasīt, šķirstīt, turēt rokās. Un mīlu atcerēties to fantastisko sajūtu, kāda mani pārņēma bērnībā, kad mamma no bibliotēkas pārveda maisu ar jaunām bērnu grāmatām.

Pirms laiciņa jau publicēju rakstu par Ievuka valodiņas attīstību, taču šajā laikā tā atkal ir krietni progresējusi – ik dienu mūs apciemo kāds jauns vārdiņš. Dotajā brīdī visjaunākie ir “koka – kola” (tas no reklāmām televizorā) un “čiekurs”, ko izrunā kristālskaidri un saka pati, uzejot mantu kastē ieklīdušu čiekuru.

Jā, mājās norit nemitīga cīņa par kārtību, jo mums katrai ir sava izpratne par to, kādai tai jābūt. Ieva uzskata, ka abām slotām ir jāguļ uz virtuves sliekšņa, turpat netālu jāmētājas grīdas mazgāšanas spainim – lai aizķeroties aiz slotām var uzkrist tam. Jā, saku to no pieredzes. Ja ir piepūsti baloni, tie noteikti jāatstiepj uz dzīvojamo istabu, tāpat kā milzīgais trusis, šūpuļzirdziņš, vannas istabas plauktiņš, krēsls ar atzveltni un, jā, arī tas nelaimīgais oranžais spainis. Visam bardakam jābūt vienkopus.

Jau kādus pāris mēnešus meitiņai patīk vilkt galvā visu, ko izdodas atrast – pamperus, vecāku cepures, mammas blūzi, plastmasas bļodu, spainīti, pat apakšbikses. Viss tiek izmēģināts. Kad sevi no sirds izrotājusi, pieiet pie spoguļa koridorā un sauc;” Paskatīties, paskatīties!”. Nekas cits neatliek, kā pusi dienas mazo dāmīti cilāt līdz spogulim.

20180326104447-91265.jpg

Princese viņa ir visādā ziņā – kādu dienu atnesa man kleitu un lūdza, lai uzvelku. Tā arī nostaigāja līdz vakaram. Samācījusies no mammas, ka pēc dušas vienmēr vajag dezodorantu, pirms došanās laukā – lūpukrāsu un smaržas. Patīk krelles un auskari, lakoti nagi.

Vispār Ieviņa dikti cenšas atdarināt vecākus, pat kāpj mūsu kurpēs un zābakos – aina, kā viņa, tāds mazs bumbulis, centās pāriet istabu ar tēta apaviem, bija vairāk kā amizanta.

20180326104519-98330.jpg

Man ļoti patīk, ka šajā vecumā ar bērnu itin visu var sarunāt. Ar lielāko lepnumu varu paziņot – mēs ar Ievu kopā tīram zobus gan no rīta, gan arī vakarā. Tas notiek labprātīgi, viņa to gaida un priecājas, sauc pēc savas zobu birstītes, norādot uz to ar pirkstiņu – ja nu mammītei steigā piemirsies par bērnu. Trīs reizes “āaaa”, trīs reizes “īiii”, un gatavs! Man par to ir neaprakstāms prieks, jo līdz šim zobu tīrīšana vairāk atgādināja cīniņu. Tāpat bija arī ar puņķīšu atsūkšanu – bļaušana, sēdēšana virsū, visa darīšana caur asarām. Rezultātā process riebjas visai ģimenei. Bet pagājušajā puņķošanās reizē mēs visu spējām sarunāt. Centos darboties caur rotaļām, dziesmiņām, ļāvu viņai apstrādāt arī mani, visu vēlreiz kārtīgi izpētīt. Un notika brīnums – viņa atļāva!

Protams, ne jau viss ir ideāli – pēdējā laika “krīze” ir ģērbšanās. Kad pasaku, ka iesim laukā, atskan prieka pilni spiedzieni, skrien pēc virsdrēbēm un dejo, taču, tiklīdz jāsāk ģērbties, seko raudāšana, krišana gar zemi un “nē” iešanai pastaigā.

Starp citu, Ieviņai tik ļoti patīk laukā un vannā, ka visiem saku – visu dienu viņa varētu skraidīt pa āru, bet visu nakti plunčāties vannā.

Runājot par ēšanu – Ieva ēd visu. Par gaļu, zivīm, aknām un olām sajūsmā nav. Visvairāk garšo makaroni un rozīnes. Vēl arvien vakaros un naktīs viņu baroju pati. Esmu pārstājusi noteikt termiņus, jo līdz šim visus esam pārsniegušas – lai notiek tā, kā būs lemts.

Kā ar mani? Esmu sapratusi un pieņēmusi, ka audzināšana “pēc grāmatas” nesanāks. Tās laikam ir lielākās pārmaiņas manī – dzīvošana pēc sajūtām un apstākļiem, sevi pārlieku nešaustot, ja kas nav izdevies kā cerēts.

20180326104620-18689.jpg

Ieva ir brīnišķīgs bērns! Pati spēlē “auni, auni BUC!”, un no viņas mutes tas izklausās tik burvīgi! Vēl arvien saņemu siekalainās bučas, plikās kājeles no rītiem un vakaros arvien tiek nogaršotas, taču redzu, ka to izdarīt viņai kļūst mazliet grūtāk. Lai gan ēd pati jau sen, vēl joprojām pēc maltītes izskatās tā, it kā lāču bars būs plosījies. Ja Ieviņa ko izlej, pati dodas pēc mazgājamās slotas un visu uzslauka, mājas darbos ir pats lielākais palīgs, viņai ir gan sava lupatiņa un švammīte, gan arī slotiņa. Ieva skaita līdz trīs (īsti to neizprotot, protams), un ir atklājusi, ka, aizspiežot mammas degunu, viņa runās jocīgā balsī. Čučēt iet pati, uzstājīgi aicinot mammīti līdzi, naktīs gan vēl mostas vismaz pāris reižu. Ikdienā mani mīļi un skaļi sauc par “mammia!”.

Patiesībā, kamēr rakstu šo, Ieviņu ir piemeklējis vairāku pusotrgadnieku liktenis – pirmā diena bērnudārzā. Pagaidām nezinu, kā viņai klājas. Atskaitot agro celšanos, viss noritēja kā pa diedziņu. Cerams, būs labi. Par to jau citā blogā. :)

 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies