Pūdu nē - tā mūsmājās par podiņmācību

Ļoti jauki, ka šeit, "Māmiņuklubā", vasaras sezonā ir īpaši aktīva diskusija-konkurss par podiņmācību, jo tieši šovasar tas ir aktuāli arī mūsu ģimenes jaunākajai atvasei. Nekad neesmu ļoti "iespringusi" par to, vai man bērns sasniedzot konkrētu vecumu - gadu, divus, trīs iet pats uz podiņa, vai nē, man šķiet, ka viņš to izdarīs pats tad, kad viņš tam būs gatavs. Mūsu piespiešana var visu tikai sabojāt. Emīlija ir dzimusi oktobrī, līdz ar to oktobrī viņai paliks 2 gadiņi, iesim bērnudārzā, tas, vai mums kāds kaut ko aizrādīs, vai ne par autiņbiksītēm, netīru dupsi utt., maz satrauc. Zinu, ka kaimiņbērnu mammai savu meitiņu izdevās pierunāt uz čurāšanu podiņā nesasniedzot divu gadu vecumu.

Mūsu stāsts ir savādāks, es tai lietai pieeju no citas puses - kādēļ viņa nevēlas iet uz podiņa, manuprāt, jāatrod iemesls, jo podiņi mums mājās ir vairāki, lielā meita ir mēģinājusi iet kopā uz tualeti, lai parādītu, ka tur jau nav nekas traks un briesmīgs, lielā sēz uz lielā poda, bet mazā uz mazā. Viņa pasēž tur dažas sekundes un ar to arī viss ir beidzies. Sākumā viņa to uztvēra kā spēli, kā jautrošanos, bet tagad apzināti zina, ka ir pačurājusi autiņbiksītēs. Viņa atnāk un pasaka:"Sapš pampis, likam sausu!" Viņai ļoti patīk staigāt ar pliku dupsi, to arī mēs atļaujam, lai arī noteikti būs kāds, kās bļaus par ētiku utt., ja bērnam tas patīk,viņai ir ērti, kādēļ to ņelaut darīt, protams, ne jau visu laiku un visur. Velkam arī parastās kokvilnas bikšeles, lai saprot, kā ir, ka ir slapš, viņa to ļoti labi zina, pati novelk slapjās bikses, bet "pūdu nē", šādi viņa mums visiem kratot galvu demostratīvi pasaka, un iet spēlējoties slēpties.

Mani personīgie novērojumi ir tādi, ka noteikti katram mazulim ir savs iemesls tam, kādēļ viņš uz poda nevēlas iet - vai tās ir bailes, vai neziņa, vai kāds cits iemesls un mūsu gadījumā šis cits iemesls ir biežie aizcietējumi, jo tad viņa domā, ka apsēžoties uz podiņa tā padarīšana būs vēl sāpīgāka. Daudz esmu i-netā izlasījusi un papētījusi par aizcietējumiem un bieži vien šo aizcietējumu iemesls ir arī psiholoģisks, ne tikai fizioloģisks, jo ēdienkarte mūsmājās ir ļoti sabalansēta un ļoti veselīga, taču ir kas tāds, kas emocionāli rada bēnam šos aizcietējumu, līdz ar to radot nevēlēšanos Podiņmācībai, tādēļ, ja ir iespēja, labprāt, vēlētos speciālistam uzdot jautājumu par to, kādēļ ikdienā mazuļiem ļoti bieži ir aizcietējumi, kā ar tiem cīnīties, kā tos novērst?

Pagaidām mūsu podiņmācība nav vainagojusies ar panākumiem, bet, kas zina, varbūt vasaras izskaņā viss būs savādāk un uz bērnudārzu iesim jau bez autiņbiksītēm.