Visu 2016. gadu mēs svinēsim mūsu jubileju. 40 gadu laikā mēs esam sasnieguši brīnumainas lietas, kuru pamatā vienmēr ir rūpes par bērniem.

70. GADI

Zviedrijā māmiņas arvien vairāk pievērsās profesionālajai karjerai, un sieviešu vienlīdzība kļuva par visā pasaulē pazīstamu jēdzienu. 

Mēs ieturējām maltītes pie televizora, un bieži tās bija karstmaizes ar sieru, ko papildināja augļi – ananāsi vai banāni.

Mēs dedzīgi apspriedām naftas krīzi, braucām uz laukiem un interesējāmies par politisko dziesmu, skatījāmies M.A.S.H vai Macahans un klausījāmies, kā dzied ABBA un Rods Stjuarts. Daži no mums mīlēja disko, turpretī citi to ienīda.

Mēs valkājām trikotāžas samta jaciņas, džinsus ar sašaurinātiem galiem un krekliņus ar uzrakstiem „Atomkaram – nē!”. 

Mēs priecājāmies, ka 1979. gadā Zviedrijā ar likumu tika aizliegts audzināšanas nolūkā fiziski sodīt bērnus.

80. GADI

Tad pienāca japiju laiki, un visi staigāja ar diplomātu koferīšiem.

Mums bija pāru pusdienas un no francūžiem aizgūts ēdiens – krusteniski novietoti sparģeļu dzinumi mērces peļķē. Savā uzvaras gājienā devās automātiskās cepeškrāsnis un mikroviļņu krāsnis. 

Mūsu sarunu tēmas bija karš un 1986. gada Černobiļas katastrofa.  Mēs skatījāmies „Dalasu”, drūzmējāmies Brūsa Springstīna un Madonnas koncertos un sākām pirkt kompaktdiskus. Lai kur mēs neatrastos, mēs rokās grozījām Rubika kubu. 

Visi gribēja atbilst dziesmai „Dressed for success”. Un tolaik tas nozīmēja laiviņkurpēs ievilktas sporta zeķes, T kreklu zem žaketes un maisveida džinsos sastūķētu Oversize džemperi.

Bērnu brīvā laika aktivitātes kļuva konstruktīvākas. Viņi brauca ar skrituļdēļiem, sērfoja un devās valodu apguves ceļojumos.

90. GADI

Mūsu ikdienā ienāca personālie datori un mobilie tālruņi.

Mēs iemācījāmies sēdēt kafejnīcās un dzert kafiju Latte, piekožot klāt panini un formās ceptus kēksiņus. Mājās mēs gatavojām Wok pannās un ēdām tako. 

Mēs apspriedām ekonomisko krīzi un kopīgi sērojām par lēdiju Diānu un prāmi „Estonia”. Mēs sākām lasīt Hariju Poteru, skatījāmies realitātes šovus, centāmies iedvest dzīvību savos Tamagoči un nekur negājām bez sava „geimboja”.

Šķita pašsaprotami tas, ka matos ir jābūt želejai un mugurā – lielrūtotam kreklam vai puķainai kleitai ar stāvu apkaklīti. Par iedvesmas avotu modes lietās kļuva „Beverlihilza”.

Zviedrijā sākās debates par mūsdienu kalponēm, kad tika ieviesti nodokļu atvieglojumi palīdzībai mājsaimniecībā. Vienlaikus vecāku apdrošināšanā tika ieviests tā sauktais „tēva mēnesis”, kas nozīmēja, ka bērna tēvam tiek piešķirts mēnesi ilgs bērna kopšanas atvaļinājums, kuru nav iespējams nodot bērna mātei.

Vecāku apdrošināšana, kuras uzdevums bija veicināt vienlīdzību sabiedrībā, ilgi bija unikāls risinājums, kāds pastāvēja tikai Zviedrijā, bet ar laiku to ieviesa arī Austrālijā, Vācijā, Norvēģijā un Somijā.

2000. GADU PIRMĀ DESMITGADE

Mēs piedzīvojām 11. septembri un vakcinējāmies pret cūku gripu.

Mēs apspriedām globālo sasilšanu, Baraku Obamu un cunami, kas Dienvidāzijā aizskaloja 300,000 cilvēku dzīvības.

Visi kļuva par modes zinātājiem un modes upuriem. Ikvienam sevi cienošam laikrakstam bija savs modes apskatnieks, un katrs modes mīļotājs rakstīja blogu, ko nu jau dara teju ikviens. 

Visas meitenes valkāja legingus ar baltiem krekliņiem, bet puiši – cepures. Neviens ar pašcieņu apveltīts cilvēks nevalkāja „krokšus”, tomēr tie joprojām tika tirgoti un pirkti. 

Mēs dejojam Britnijas Spīrsas, Robinas un „Gnarls Barkley” mūzikas pavadībā.

Mēs ēdam ekoloģiski audzētus vietējos produktus, kas pārdoti godīgā tirdzniecībā. Vai nu GI. vai LCHF. 

Mūs vairs nepārsteidza, ka bērni paši virtuozi tiek galā ar datoru vai televizoru, kamēr mēs viņus cenšamies izkustināt ar vasaras nometnēm vai sporta nodarbībām. 

Mēs jau pratām sazināties skaipā, tika izbūvēts platjoslas internets. Videosarunas vairs nebija zinātniskā fantastika, un visi tālruņi sāka kļūt viedi. 2000. gadā katrs no mums mēnesī nosūtīja vidēji astoņas īsziņas, bet 2009. gadā – jau 156.

2000. GADU 2. DESMITGADE

Šogad, 2016. gadā, mums ir īpašs iemesls lepoties ar saviem svītrainajiem pirmsākumiem. Pasaule nemitīgi mainās, un mēs maināmies tai līdzi, taču mūsu filozofija ir tāda pati kā pirms 40 gadiem. 

Mēs turpinām ražot augstas kvalitātes apģērbus no izturīgiem materiāliem, ko var nodot nākamajiem valkātājiem. Vai kādam pārdot. Katrs vārds, kas tiek ierakstīts mūsu vārda etiķetē, ir ieguldījums apkārtējās vides saudzēšanā. Mēs radām apģērbus, kuros bērni var justies ērti jebkuros laikapstākļos, un viens no mūsu mērķiem joprojām ir atvieglot ikdienu bērnu vecākiem. 

Mēs radām tādu apģērbu, kas ļauj bērniem būt vienkārši bērniem, un domājam to turpināt vismaz vēl 40 gadus!