Podiņš Denīzes draugs

Mana Denīze ir nu jau divi gadi un seši mēneši veca dāma. Un beidzot mēs varam teikt ardievas autiņbiksēm. 

Atsākot dārziņa gaitas septembrī, palēnām apguvām podiņmācību. Iztikām dienā bez autiņbiksēm,jo Denīze gāja pati uz podiņa vai arī es viņu laicīgi uzliku.Arī dārziņā nekādu problēmu nebija. Cītīgi vilkām bikšeles tikai uz nakti un tālākos izbraucienos vai pastaigās. 

Bet nu jau divas nedēļas varam lepoties ar jaunajiem sasniegumiem. Autiņbikses mums vairs nevajag arī naktīs, pastaigās un izbraucienos,jo mazā dāma prasās uz poda arī ārpus mājas. Un pat naktī ,ja savajagas ,pieceļas un saka ,ka vajag uz poda.Tad nu ātri mamma no gultas laukā un meita uz poda. 

Prieku sagādāja arī tas,ka caurejas laikā viņa cēlās un prasījās un tikai pāris reizes kļume biksēs sanāca(kas protams slimības laikā ir piedodami). 

Beidzot jūtu tādu pamatīgu atvieglojumu,ka nav jāsatraucas vai mājās ir autiņbikses, vai  mazā aizies uz poda, vai paspēšu un vai neaizmirsīšu atgādināt. Viņa man visu dara pati.

Protams atslābt jau pilnībā nevar! Uzmanība jāpievērš, lieks bikšu pāris tālākā ceļā jāņem līdz,jo ja nu kas! Bet tomēr jūtos gandarīta,ka mana mazā -lielā meitiņa ir apguvusi šo svarīgo mācību- doties uz poda!