Podiņmācība tad un tagad

Daudzas jau zin, ka esmu trīs bērnu māmiņa un abus vecākos es audzināju vēl pēc vecās padomju sistēmas un nevienā brīdī to nenožēloju. Sāku savus mazos sēdināt uz podiņa jau tad, kad viņi paši stabili prata sēdēt. To darīju sistemātiski, katru dienu pirms gulētiešanas un pēc pamošanās. Sāku ar ato, ka turēju uz rokām, pēc tam ļoti viegli mēs pieradām pie podiņa.

Izmantoju visparastāko plastmasas podiņu un tā kā podiņmācību uzsākām salīdzinoši ļoti agri mazuļi ļoti viegli pierada pie šīs procedūras un jau pusotrā gadā mēs pilnībā atteica'mies no autiņiem ( tad vēl nebija autiņbiksītes). Protams, reizēm nepaspējām, bet visā visumā, es nesaskāros ar problēmām, kas tagad diezgan bieži sastopamas mazuļiem.

Katrīne piedzima autiņbiksīšu laikmetā. Neskatoties uz to mēs uzsākām podiņmācību vecumā, tuvu pie gadiņā. Sākām ar pieredināšanu pamazām. No rīta pēc pamošanās un vakarā pirms gulētiešanas. pavisam drīz pieradām pie došanās uz podiņa, bet no autiņbiksītēm tomēr nekādi nevarējām atbrīvoties. Vasarā staigājām tikai bikšelēs, vai pliku dupsi, jo dzīvojam privātmājā. Katrīne ātri iemācījās nokārtoties pati notupās zālītē un viss bija kārtībā.

Paliekot vecākai un saprātīgākai, viņa saprata, ka autiņbiksītēs ir silti un labi, dupsis nav slapjš un tāpēc diezgan bieži dienas laikā viņa parādīja, ka nokārtojas autiņbiksītēs. Notupās un viss izdarīts. Bija nepieciešama zvēra pacietība, lai atmācītu viņu no šī nokārtošanās veida. Tapēc es podiņmācību jau lielākā vecumā uzņemu ar dalītām jūtām. Bet tā kā tagad apmācību sāks mazais Gustavs, varēšu salīdzināt plusus un mīnusus par kuriem noteikti padalīšos.

Ko esmu novērojusi jau tagad, Gustavam nemaz nav intereses par podiņu un sēdēt uz viņa viņš ir gatavs tikai tad, ja šajā procedūrā piedalās tētis. Viņš gan ļoti ātri saprata, ko no viņa grib un tapēc podiņš parasti nepaliek tukšs .