Podiņmācībā steigai nav nozīmes!

Bērniņa prasme pašam iet uz podiņa reizēm vecākos rada mulsumus, jo brīžiem nav nojausmas, kā mazajam palīdzēt apgūt šīs iemaņas un kurš ir īstais laiks, lai to darītu, tāpēc mēs nereti mēģinām dažādus variantus līdz saprotam, kurš ir īstais.

Konsultē pasniedzēja Māmiņu Kluba Vecāku skolā Sandra Lase.

Podiņmācībā jāsaprot viena ļoti svarīga lieta – tā ir apzināta rīcība, tas ir visa pamatā, nevis mammas iniciatīva, ka noķer bērnu un mamma zina viņa vietā un piedāvā. Tomēr nereti māmiņas izvēlas mazos sēdināt uz podiņa jau krietni agrāk, cerot, ka tas varētu palīdzēt bērniņam ātrāk apgūt šīs iemaņas.

Speciāliste uzskata,ka vienalga,vai podiņmācību sāksim bērnam mācīt 6 mēnešu vai 1,5 gadu vecumā. Vidēji līdz divu gadu vecumam abi bērni būs apguvuši podiņmācību un panākumi būs līdzīgi, tikai mamma patērēs vairāk laika, ja podiņmācība tiks uzsākta 6 mēnešu vecumā. Mammai ir jāapzinās, ko viņa dara- nevis jāmāca bērnu iet uz podiņa, bet gan palīdzēt nokārtoties. Šajā vecumā bērni vēl neko neiemācās.  

Tātad – viena no mācībām, kuru mēs varētu paturēt prātā – steigai nav nozīmes. Tāpat der atcerēties, ka podiņmācības apguve bērniem var ilgt dažādi, taču vidēji tie ir aptuveni divi mēneši, kuri būs nepieciešami, lai bērns saprastu, kas darāms, lai gan tas var ilgt arī daudz ilgāk un tajā nekā slikta nav. Podiņš bērna dzīvē gan droši drīkst parādīties jau krietni agrāk nekā pusotra vai divu gadu vecumā, jo sākumā mazie to izmanto rotaļām, taču svarīgi, lai podiņš būtu funkcionāls bez liekām ekstrām, jo mūzika un krāsaini zīmējumi var novērst bērna uzmanību no svarīgā uzdevuma.

"Bērns sāk interesēties, kā to lietu kārto pārējie ģimenes locekļi, tiecas mammai iet pakaļ uz tualeti, jo gribas redzēt, kas tur notiek," atklāj Sandra Lase. "Pēc gada, kad staigā kājām, ir brīdis, kad varētu parādīties pods, mamma var piedāvāt – bērns var piekrist, nepiekrist, viņš var pamēģināt. Sākumā viss notiek rotaļas veidā, podu var nest uz istabu, var vilkt galvā, likt iekšā rotaļlietas, tas ir normāls process."

Protams, ir arī jautājums par to, kad īsti mums vajadzētu atteikties no autiņbiksītēm, kā zināt, ka nu ir īstais laiks. Ja bērns visu laiku bija autiņbiksītēs, tās nedrīkst novilkt vienā dienā, tas jādara pakāpeniski, lai notiek pakāpeniska adaptācija. 

Pārejas posmam starp autiņbiksītēm un dzīvei bez tām var noderēt īpašās podiņmācības biksītes, kuras ir salīdiznoši plānas, viegli novelkamas un uzvelkamas, lai bērns pats varētu šo lietu apgūt, kā arī tām ir īpašs mitruma indikators – zīmējums, kurš maina krāsu, kad tās kļūst mitras, turklāt bērnma ir iespēja sajust mitrumu, kas var veicināt podiņmācības apguvi.

Taču interesanti ir tas, ka ir māmiņas, kuras nekad nav bērniem izmantojušas autiņbiksītes, iemācījušās pamanīt bērnu raidītos signālus pēc vajadzības nokārtot dabiskās vajadzības un uz tiem reaģēt. Šim bērniņa aprūpes veidam ir dots arī interesants nosaukums – izsēdināšana. 

Tas vai mēs izmantojam vai neizmantojam autiņbiksītes saviem bērniem, lai paliek mūsu pārziņā un nosodāms nav neviens viedoklis, jo mums ir jādara tā, kā mums šķiet ērti un pieņemami. Taču podiņmācības laikā derētu atcerēties, ka ir jābūt brīžiem, kad bērniņam ir iepsēja dzīvoties pliku dupsi, tāpēc arī gada siltos mēnešus uzskata par piemērotākiem podiņmācība sapguvei.

Mīļās māmiņas, novēlam jums pacietību un vieglu pieeju šim tik svarīgajam notikumam – bērniņa vēlmei apgūt podiņmācību, viss agrāk vai vēlāk notiks, taču tam ir jānotiek dabiski bez piespiešanas un rāšanās, kā jau it visam, ko bērns savā dzīvē apgūst.

Māmiņu Klubs