Pirmās dienas bērnudārzā

Marko nupat, nupat uzsācis iet bērnudārzā. Lai gan iztēlojusies šo precosu biju krietni vieglāku, patiesībā ir ne tik viegli. 

Pirmajā dienā man audzinātāja zvanīja jau pēc 30 min. Bērns izskatījis aši visas mantas, pie durvīm prasījies laukā, un sākās raudšāna. Man protams stress, un skrēju bērnam pakaļ. Ar asarām acīs, tomēr rādīja visiem atta.

Šodien Marko devās jau 2.dienu uz dārziņu. Biju pilna pārliecības, ka būs jau labāk. Cītīgi viņam stāstīju, ka mammas ies uz darbiņu, bet viņš paspēlēsies ar bēniem. Tieši tā arī darīju, pavadot Marko grupiņā. Viņš mani samīļoja un aizskrēja sarokoties ar bēriņiem. Ilgākā stunda manā mūžā. Sanāca iet garām tieši atvērtajam grupiņas loga. Atpazinu Marko. Nebija pagājušas 15 min., kad sākās niķi. Bet ziniet, mammas atpazīst asaras. Šī neizklausījās pēc īstas raudāšanas, bet drīzāk čīkstēšanas. Audzinātājas to centās ignorēt, tomēs mazās sirsniņas sirdsmieram tomēr iedeva knupīti. Tā nu Marko šodien stundu pavadīja grupiņā. Kad ieraudzīja mani, metās apskauties, bet uz atvadām bija ļoti jauks pret pārējiem bērniņiem un audzinātāju. Apspriežoties ar audzinātāju, mūsu secinājumi un novērojumi sakrita- bērns vēlējies kau ko panākt, tāpēc niķojies. Bet ko, mēs nezinā jo esot tikai plātījies rokas ("nav"). Tad nu mana sirds kļuva mierīgāka. Zinu, ka paies laiciņš, un bērns iedzīvosies, pazudīs arī mazās kaprīzes. Vislielāko prieku man rada, ka tomēr arī pēc asarām, joprojām purina galvu, ka ies rīt atkal ar bērniņiem spēlēties .