Pirmā pastaiga klāt, bet prieku bojā čupiņas...

Piektdiena mums bija liela diena – mazais Robis devās savā garajā pastaigā bez ratiem. Kā īsteni liels vīriņš, pacietīgi tipināja pa gājēju ietvi, dažbrīd gan tik ļoti alkstot pēc iztrakošanās, ka izrāvās mammai no rokas, lai varētu paskraidīt pa zālienu. Tomēr, ja iepriekš tam nepievērsu tik pastiprinātu uzmanību, tad tagad, kad mazais staigā pats, gluži kā kulaks uz acs ir suņu čupiņas. Viena pie otras, brūnas, dzeltenas un baltas, lielas un mazas... Un tad ik pēc dažām sekundēm jāsaka mazajam dzīves baudītājam: “Robīti, apstājies, Robīti, neiekāp, Robīti, neaiztiec!” Un kāds gan bērnam vairs prieks no pastaigas, ja tā īsti nemaz nedrīkst staigāt?

Nav mūsu rajonā plašu rotaļlaukumu, kurā varētu mazie ziķeri droši spēlēties, un uz kuru netiktu vesti suņi. Ir vien piemāju zālieni, kuri ir kā nelielas suņu paradīzes.

Līdz šim NEKAD neesmu redzējusi suņa saimnieku, kurš savāktu čupiņas aiz sava četrkājainā drauga, jo sunīši taču nenokārtojas uz ietves, tātad, viss ir kārtībā. Un vispār, nav ko līst zālītē, tā taču ir domāta tikai sunīšiem.

Šodienas plānos ietilpa iziešana laukā, lai uzspēlētu kopīgi ar mazo bumbu, bet... gluži uz gājēju ietves nespēlēsi, savukārt zālītē... Nja, tas jau varētu beigties ar pamatīgu izvārīšanos, es atvainojos, bet saukšu lietas īstanos vārdos, sūdos.

Jautājums jums, ja esat suņu saimnieces, vai aiz saviem četrkājainajiem draugiem savācat? Un vai esat kādreiz redzējuši, ka policisti aizrādītu šiem kustoņu saimniekiem (jo, kā noprotu, ir taču kādi tiesiskie akti, kuri regulē šo jomu)?

Domājams, nākamreiz, kad redzēšu kādu ļautiņu, kurš nesavāks aiz sava drauga, metīšu kautrību pie malas, un tiešā tekstā arī pavaicāšu, vai aiz sava kustoņa labumi nav arī jāsavāc?