Pēkšņā temperatūra

Vismaz pagaidām Fejiņu  nevarētu saukt ar lielo slimotāju. Pat neskatoties uz to, ka lielais brālis apmeklē bērnudārzu, mājās atnestie vīrusi pagājušajā ziemā bijuši vājāki par Fejiņu. Tiesa, labāk neteikt “hop”, pirms mazā pati nav sākusi apmeklēt bērnudārzu.

Taču, ja parastie vīrusi Fejiņu nav īpaši apmeklējuši, tad visādas dīvainības gan nav gājušas secen. Vienu no tādām piedzīvojām pirms pāris dienām.

Bija silta, forša diena, kad devāmies peldēties, taču Fejiņa, neskatoties uz to, ka ir dedzīga ūdens piekritēja, ātri vien bija no ūdenstilpnes ārā, nesot man savas kurpītes un sakot, ka vajag doties mājās. Dīvaini, patiešām dīvaini. Pagaidījusi, kad no ūdens iznāk arī vīrs un dēls, devāmies arī mājās.

Nākamās stundas pagāja pavisam normāli, taču pēkšņi mazulīte kļuva karsta kā uguns, sāka histēriski raudāt, mēle izkārta. Izmērījām temperatūra, kura tobrīd jau bija pakāpusies virs 38. Tā turpināja pieaugt un nelīdzēja arī ierastais temperatūras “nodzīšanas” līdzeklis. Ko darīt? Iesākumā piezvanīju ģimenes ārstu konstultatīvajam tālrunim, kur speciālists ieteica bērnu rīvēt ar aukstu dvieli. Tā arī darīju, taču temperatūra tikai kāpa, Fejiņas seja pietūka, bērns turpināja histēriski raudāt. Saņēmos un uztraukumā nolēmu pirmo reizi mūžā zvanīt neatliekamajai palīdzībai.

Nepagāja ilgs brīdis, kad mediķi bija klāt. Kā skaidroja izsaukuma pieņēmēja, citkārt viņi nebrauktu, taču tā kā šī ir pirmā reize, kad bērnam ir tik augsta temperatūra, un bērns vēl ir tik maziņš, viņi braukšot. Šajā mirklī es prātā pārliku visu presē lasīto par to, kā gan zināt, kad zvanīt ātrajai palīdzībai, kad turpināt cīnīties ar temperatūru un citiem simptomiem pašiem?

Atbraukušie speciālisti izmērīja Fejiņas temperatūru, paklausījās un nolēma, ka mums jādodas uz slimnīcu. Redzot, ka bērns ir pietūcis, arī kaklā esot vērojama tūska, nebija divu domu, ka ir nepieciešami papildu izmeklējumi.

Šī bija pirmā reize, kad braucu ar ātrās palīdzības automašīnu. Ar bākugunīm un sirēnām ātri vien tikām nogādātas slimnīcā, kur Fejiņai tika novērota elpošana, skābekļa daudzums. Ik pa brīdim pie mums atnāca pediatre, kura pārbaudīja mazās pašsajūtu. Savdabīgi, ka slimnīcā temperatūra strauji kritās. Nezinu, varbūt trauksme ar braukšanu uz slimnīcu bērnā iedarbojās kā sava veida temperatūras “nodzinējs”? Slimnīcā speciālistu redzeslokā pavadījām visu nakti. Fejiņa mierīgi izgulēja visu nakti un no rīta pilnīgi nekas neliecināja par notikušo. Vien sarkanīgi izsitumi autiņbiksīšu zonā, ko ārste pamatoja ar reakciju uz augsto temperatūru.

Izrakstoties no slimnīcas iemesli pēkšņajai temperatūrai un tūskai tā arī nepalika skaidri, taču nākamās dienas nesa savus skaidrojumus. Turpmākajās dienās uz Fejiņas dupša, kājiņām, rociņām parādījās jaunas pumpiņas ar ūdeņainiem pūslīšiem, tāpat arī mazajai trīs dienas bija caureja. Saliekot visu kopā jāsecina, ka peldvietā, acīmredzot, lai arī ar aci skatoties ūdens bija tīrs, varbūt tajā tomēr bija pa kādai zilaļģei, kas karstajā laikā vairojās uz nebēdu. Mēs, pieaugušie, ar nekādām kaitēm nesaslimām, savukārt Fejiņa, kuras organisms vēl nav tik nobriedis, saķēra, latviešu valodā sakot, “zarazu”.

Kāda bija mūsu rīcība? Iespēju robežās Fejiņai ļāvu skraidīt ar pliku dibentiņu, lai autiņbiksītes nenoberztu sāpošās pumpiņas, un ādai piekļūtu vēl vairāk gaisa, devu mazajai dzert daudz ūdens, lai organisms izskalotu ārā visas draņķības, un papildu tam – pulverīši, kas uzlabo vēdera darbību.

Pēc trijām dienām no pumpām vairs nebija ne miņas, arī vēders atsāka strādāt ierastajā režīmā.

Tagad viss ir labi, taču brauciens uz slimnīcu un augstā temperatūra noteikti vēl ilgi paliks atmiņā.