Pēcdzemdību depresija tētim

Pirms 20 gadiem par tādu parādību kā pēcdzemdību depresija neko nezinājām. Tagad izskan runas, ka pēcdzemdību depresija piemeklējot arī tēvus. Kā tā izpaužas? Vai tāpat kā sievietēm un kā jaunajiem tēviem varētu palīdzēt?

Konsultē ārsts-psihoterapeits, psihosomatiskās medicīnas speciālists Jānis Vītiņš.

Mūsdienās depresijas vārdu mēdz lietot gan vietā, gan nevietā. Ja no rīta konstatējam, ka diena nomākusies vai tāpat vien slikts garastāvoklis, sakām – man šodien depresija. Tā ir tāda koķetēšana ar šo vārdu, jo īsta depresija ir slimība, nevis vienkārši nomākts garastāvoklis.

Taču, no otras puses, lai gan slimība pati par sevi ir viegli diagnosticējama, šīs diagnozes apzīmējums, nosaukums, ir cilvēkus atgrūdošs no palīdzības meklēšanas. Ja tādam depresiju piesaukušajam iesaka doties pie ārsta un meklēt palīdzību, viņš teiks – nē, tas jau nav par mani, man noteikti ir kaut kas cits. Līdz ar to izaicinājums ir atrast to ceļu, kā cilvēks var pieņemt, ka viņam nepieciešama palīdzība. Turklāt tieši vīriešiem vispār var būt grūti atzīties savās problēmās, šaubās un pārdzīvojumos, kur nu vēl meklēt palīdzību pie speciālistiem. Viņi var uzskatīt, ka jātiek galā pašiem un tā grimt depresijā arvien dziļāk 

Kas ir tēva pēcdzemdību depresija un kāpēc tā rodas 

Vienlaikus ar vienu no labākajām pārmaiņām vīrieša dzīvē - kļūstot par tēvu, notiek arī neatgriezeniskas pārmaiņas, kādēļ to mēdz saukt par attīstības krīzi. Kā vieglākas šīs krīzes izpausmes iespējams izdalīt pēcdzemdību skumjas, garastāvokļa svārstības, kas ir ļoti normālas un savā ziņā pat nepieciešamas. To, ka tā ir depresija, nevis ļoti saprotama adaptācija jaunai sociālai lomai, var noteikt pēc vairākiem kritērijiem. Būtiski, ka depresija ir kā nepiepildāma tukšuma sajūta, atstumtības izjūta no ģimenes un draugiem. Izjūta, ka cilvēks ir milzīga kļūda, neko nespējīgs paveikt, ka citi uz viņu skatās ar pārmetumu. Un šī izjūta ir tik visaptveroša, ka cilvēks, var teikt, viņā tikpat kā noslīkst dziļāk par matu galiņiem. Viņš neredz, ka šai izjūtai vispār ir kaut kādas iespējamās robežas, tik visaptveroša tā ir. Tas nav nekas tāds, ka no rīta sajūtos slikti, vai šodien jūtos ārkārtīgi bezpalīdzīgs, bet otrā rītā sajūtos jau mundrāk.

Citi faktori riskam piedzīvot pēcdzemdību depresiju - ja pirms tam bijusi depresija slimību vēsturē; ja ir sliktas attiecības ar dzīvesbiedri; sliktas attiecības ar kādu vai abiem no paša vecākiem; attiecību trauksmainība, spriedze ar jebkuru, ar kuru cilvēks ir attiecībās; kļūšanas par tēvu stress, nestandarta ģimene - nav laulība, bet ir kāds cits attiecību formāts, draugs piemēram; ja ir slikti sociālie apstākļi; ja ir sliktas sociālās iemaņas veidot attiecības kā pieredze no paša ģimenes; ja nav atbalsta vai ir slikts atbalsts no apkārtējo puses, ierobežoti resursi un ekonomiskās problēmas; izjūta, ka tiek izslēgts no attiecībām ar bērna māti grūtniecības vai dzemdību rezultātā.

Interesanti ir tas, ka pēcdzemdību depresijas pētījumiem sākumā visvairāk pievērsās Amerikā, jo tur tēva loma ir ļoti saistīta ar spēju nodrošināt bērna nākotni. Materiālais faktors ir īpaši būtisks, līdz ar to nespēja nodrošināt ģimeni ir ļoti spēcīgs un iznīcinošs ievainojums. Trūcīgums gan ne vienmēr ir absolūts, bet var būt arī relatīvs, tāda subjektīva sajūta - kaimiņš sūta savu dēlu Hārvardā, tad es tagad esmu kļuvis tēvs, man automātiski ir jāzina, ka es spēšu atļauties Hārvardu.

Kā izpaužas depresija

Par pēcdzemdību depresiju tēvam var liecināt sekojoši simptomi (konstatēti noteiktā laika periodā):

• Parādījušās sūdzības par fizisko veselību, piemēram, galvassāpes, gremošanas traucējumi vai citas sāpes,
• Svara zudums bez mērķtiecīgas tā samazināšanas,                
• Intereses zudums par darbu, aizraušanos, dzimumattiecībām,
• Izolēšanās no ģimenes un draugiem,
• Alkohola vai citu apreibinošu vielu pastiprināta lietošana,
• Pieaugoša nomāktība, apātija vai aizkaitināmība,
• Cinisms, vardarbīga uzvedība,
• Impulsivitāte un riskanta uzvedība, piemēram, agresīva braukšana, ārlaulības sakari
• Nogurums,
• Bezspēcības izjūta,
• Neizlēmība,
• Motivācijas un uzmanības koncentrēšanas grūtības,
• Domas par pašnāvību (skaidrs signāls, ka vajadzētu apmeklēt speciālistu),
• Recepšu medikamentu lietošana, to nesaskaņojot ar ārstu,
• Konflikta izjūta starp to, kādam Jums, jūsuprāt, jābūt, kā vīrietim un to, kāds esat patiesībā.
• Pastiprinātas rūpes par produktivitāti darbā vai mācībās.

Vīriešu, kuriem konstatējama pēcdzemdību depresija, simptomi var būt atšķirīgi no sieviešu pēcdzemdību depresijas simptomiem. Kā jau cilvēkiem, kuri ir atbildīgi par ģimenes ligzdas vīšanu, tai brīdī, kad sieviete veido kontaktu ar mazo, viņiem ir „jāslēpj savs vājums” un tad parādās šīs simptomu atšķirības. Vīrieši runā nevis par to, ka ir nomākti, jūtas bezpalīdzīgi, bet vienkārši kļūst aizkaitinātāki, agresīvāki, pat naidīgi. Tomēr, lai arī tas viņiem ir specifiskāks, tas nav kā akmenī cirsts, ka būs tieši tā. Arī viņi var sūdzēties tāpat kā sievietes par šo ārkārtīgo, izmisīgo bezpalīdzību, vienaldzības, apātijas un nespēju ieraudzīt visam jēgu izjūtu. Par nespēju ieraudzīt sevi kā kaut kādu kontaktu ar bērnu veidojošu cilvēku. 

Patiesībā cilvēks sajūtas daudz bezpalīdzīgāks nekā viņš ir. Tā nav nekāda veida aizsardzība vai bēgšana no ļoti lieliem pienākumiem, bet slimība, kura piemeklē cilvēkus, kuri varētu tikt galā ar šāda veida situāciju, ja būtu veseli.

Daži fakti par pēcdzemdību depresiju

Latvijā nav īpašu pētījumu par pēcdzemdību depresiju skaitliskā izteiksmē. Pasaulē pētījumos, kas ir pieejami, dati par tēvu pēcdzemdību depresiju svārstās no 10-25%.

Konstatēts, ka tēva depresija atšķirībā no mātes depresijas ir ar kādu ļoti skaidru ietekmi uz bērnu. Izpētīts, ka, ja tēvs depresijas rezultātā nespēj lasīt saviem bērniem priekšā grāmatiņu vai nestāsta pasakas, tas vēlāk atsaucas kā sašaurināts bērna vārdu krājums, nespēja izteikties arī par savām izjūtām. Attiecībā uz mātēm šāda sakarība nebija novērojama.

Lielākais risks ir pirmā bērna sagaidīšanā, tad depresija ir visbiežāk vērojama. Cits riska faktors - vai sievai ir depresija. Apmēram pusei no depresijā esošajām mātēm, tēviem arī ir depresijas (ASV veikto pētījumu dati). Depresijas simptomi var parādīties gan pirmajā grūtniecības trimestrī, gan arī līdz pat deviņiem mēnešiem, gadam pēc dzemdībām un joprojām tikt saistīti tieši ar sociālās lomas un identitātes maiņu

Kā zināms, sievietēm pēcdzemdību depresijas iemesls ir arī hormonu līmeņa svārstības. Pierādīts, ka arī tēviem jau grūtniecības laikā notiek hormonālā līmeņa maiņa. Sievietēm neapšaubāmi vairāk, bet arī tēviem un arvien vairāk tas tiek pierādīts. Un arī attiecības ar bērna māti un bērnu pašas par sevi ir sadarbība hormonālā līmenī, jo, piemēram, labās, patīkamās attiecībās vairāk izdalās “laimes hormons” serotonīns, arī oksitocīns.

Kā palīdzēt vīrietim „sadzīves līmenī”:

• Jau grūtniecības sākumā pārim vajadzētu pārrunāt to, ka būs grūtāk, kā sadalīsies lomas, kur gulēs, kā baros bērniņu, tad pārmaiņām iestājoties, tās nebūs tik biedējošas un nesaprotamas. Pārsteigums par realitāti būs arī tad, ja viss iepriekš pārrunāts, bet tomēr tas būs vieglāk pārdzīvojams.
• Vīrietis bieži vien noklusē savus pārdzīvojumus un problēmas, tādēļ svarīgi sekot līdzi viņa garastāvoklim un emocijām. Sarunājies ar viņu un ar patiesu iejūtību centies noskaidrot, kāpēc viņa uzvedība mainījusies, kāpēc viņš kļuvis nervozs, viegli aizkaitināms un uzvilkts.
• Palīdzi vīrietim nodibināt kontaktu ar bērnu, stāsti par ikdienas notikumiem, bērna uzvedību. Sarunām par bērnu gan nevajadzētu kļūt par vienīgo sarunu tematu.
• Vīrietim jāsaglabā fiziskā, sociālā cita veida aktivitāte. Lai ir brīdis, ko var veltīt sev. Neliedz vīram reizēm atslābināties, dodoties uz sporta spēlēm, makšķerēt vai piekopt citu iemīļotu hobiju.
• Izrādi savu mīlestību, uzslavē vīru kā ģimenes apgādnieku, palīgu un jauno tēti.

Kā tikt galā ar depresiju

Depresijas ārstē ar psihoterapiju, vai smagākos gadījumos to kombinējot ar farmakoterapiju. Ārstēšanu izvēlēsies ārsts, pie kura cilvēks vērsīsies – ārsts-psihoterapeits vai psihiatrs. Viņi var darboties arī kā komanda, viens nozīmēs tieši psihoterapiju un otrs nozīmēs farmakoterapeitisko ārstēšanu ar antidepresantiem. Atšķirībā no mātēm tēviem šai ziņā ir vieglāk, jo tēviem ir iespēja lietot medikamentus neskatoties uz to, kā tas ietekmēs mazuļa barošanu ar krūti. Ir izpētīti un pārbaudīti droši, atkarību neradoši medikamenti, kuri pietiekami īsā laikā samazina šo smago sajūtu, ļauj atgriezties apmierinošā vai pat labā funkcionēšanas līmenī.

Kā redzams, pēcdzemdību depresija tēviem nav bubulis tumsā, kam nocērtot vienu galvu, vietā aug dubultā nākošās. Baida tikai nezināmais un neizprotamais. Ja zināms, kā un kas var būt, tad jaunajiem vecākiem ir vieglāk visu pārvarēt jau tā ne vieglajā pēcdzemdību periodā, atbalstīt vienam otru. Galvenais, saprast, kas notiek un savas un bērna nākotnes vārdā rīkoties.

Māmiņu Klubs