Pats! Pats! Pats!

Jau kādu laiku bērnam ir divu veidu raudāšanas – pirmā, "nāk miedziņš" (kas ir skaļākā), bet otrā būtu nosaucama kā "es esmu liels un gribu darīt visu pa īstam". Tātad, laikam ir klāt pusotr-divgadnieku krīze, kad bērniņš kļūst par bērnu (lielu, patstāvīgu cilvēku). :)

Gribētu sākt ar uzslavu sev – esmu iemācījusies dusmoties tā, ka bērns saprot, ka tas, ko viņš dara, nav pareizi. Psihologs, kad bijām vizītē, teica, ka bērnam ir jāredz un jāsaprot, ka vecāks dusmojas. Vecāks nedrīkst pakratīt pirkstu un pēc tam sasmieties. Vienu brīdi mums bija tieši tā un bērns to ļoti ātri apguva – to sejas izteiksmi, ka itkā nedrīkst smaidīt, bet smaids "laužās ārā" (grūti dusmoties uz savu bērnu). :) Tagad mana dusmīgās mammas loma ir izkopta tiktāl, ka smaids paliek pie sevis. Tāpat vēl apgūstu dažādus citus paņēmienus, kā bērnam parādīt, ka mamma ir dusmīga, ka nav labi, tas ko bērns dara un tas ir jāpārtrauc. (Vardarbību neatbalstu, tāpēc, jāmācās, kā to paveikt pēc iespējas maigāk un vienlaikus efektīvāk.)

Tad: kā mums izpaužas patstāvīguma vecumposms savienojumā ar spītību?

Ar ko mēs tiekam galā? Ar dažādiem mājas un personīgās higiēnas darbiņiem. Piemēram, bērns ir spējīgs pats nomazgāt rokas atgriežoties mājās no āra izpriecām (un, pie viena, nomazgāties viss sākot no pirkstu galiņiem līdz matiem). Liels prieks ir par to, ka muti un intīmās zonas mazgā pats, bez īpaša uzaicinājuma un lūgšanās. Tāpat, ļoti labprāt slauka rokas, muti, galdu un grīdu ar mitrajām salvetītēm. Ir ievērojis, ka es notīru galdu pēc ēšanas, tad bērnam arī vajag. Arī viņš tīra savu galdiņu pēc ēšanas. Un vēl, ieraugot kaķa bļodiņu (piemēram, tīru, uz galda vai plauktiņā) vienmēr noliek vietā, kur kaķītis ēd. :) Arī trauku mašīnu bērns palīdz izkārtot (pieļauju, ka bērns kārto tos traukus, galda piederumus, ar kuriem nevar sagriezties vai, kuri nav plīstoši) un veļas mašīnā palīdz likt netīro veļu un, galvenais, ieliet "līdzekli" (ir tukša līdzekļa pudelīte ar korķīti speciāli iztīrīta un sagatavota bērna spēlēm). To bērns var darīt ļoti ilgi – pietecināt trauciņus un tad liet veļas mašīnā. :) Arī dārza darbi bērnam patīk (liet ar lejkannu). Un, "braukt" ar īstu mašīnu ir krietni labāk par jebkuru rotaļu auto. Ja vēl var ieslēgt logu tīrītājus, pagrieziena rādītājus un avārijas signālus! Protams, bērnam patīk iepirkties kopā ar vecākiem. Ļoti labprāt liek iepirkuma ratiņos izvēlētos produktus. Saprotams, ir preces, kuras ratiņos ievietojam mēs pieaugušie, tad bērns īsti nav apmierināts, jo viņš arī var. :)

Ar ko mēs netiekam galā? Īsumā – ar ģērbšanos un ārā iešanu. Dažkārt bērns ļoti labi prot noģērbties, pats palīdz, dažkārt arī palīdz saģērbties. Un tad, lai jau bikses būtu otrādāk uzvilktas, bet bērns ir priecīgs par paveikto. Bet, visbiežāk bērns negrib ģērbties, ne vilkt drēbes virsū, ne nost. Tāpat ar ārā iešanu. Dažkārt pasakot, ka iesim ārā, bērns nostājas pie plauktiņa, uz kura parasti apsēžamies un uzvelkam apavus un āra drēbes, bet dažkārt nevar pat piedabūt bērnu līdz drēbju pamatkārtai, kur nu āra drēbēm un apaviem. Negrib un tad spītējās. Uh! Bet, teju vienmēr, kad tiekam jau līdz durvīm bērns ir priecīgs par ārā iešanu.

Pie bērna patstāvīgajiem centieniem cenšos sev atgādināt, ka TAS IR ĻOTI LABI! Tas nekas, ka pēc patstāvīgās dzeršanas man būs jāuzmazgā grīda, tas nekas,ka ledusskapis uz dažām minūtēm paliek vaļā. Mans bērns ir liels un PATS spēj paveikt ļoti daudz. Tas, ka ne vienmēr bērna darbiņi un ieceres sakrīt ar maniem plāniem, patiesību sakot, ir mana, nevis bērna problēma. Protams, ja nav izvēles un ir jādara kaut kas noteikts, tad tas ir jādara. Bet, maksimāli, cik vien varu, cenšos atbalstīt savu lielo, patstāvīgo pasaules izzinātāju. :)

Titulattēls: lapsicologiasindivan.wordpress.com