Manai meitai nu jau ir 6 gadi un tādās kārtīgās pastaigās mēs vairs neejam. Bet, kad viņa bija mazāka, tad gan ar ratiem devos ārā katru dienu. Viens iemesls, protams, bija iepirkšanās, bet otrs - pastaiga un iepazīšanās ar apkārtni, laikus apzinot, kur ir kāds rotaļlaukums.

Iepazinos arī ar vienāda vecuma bērna māmiņu, ar ko kopā staigājām. Žēl, ka laika gaitā kontakts zuda.

Tā kā baroju bērnu ar krūti, tad laiks, ko pavadīju ārā, bija diezgan ierobežots. Tikai, kad mazā bija jau nedaudz paaugusies, izmantoju lielveikalu pārtīšanas/zīdīšanas istabas. Uzreiz varu teikt, ka šīm istabām trūkst uzraksta "Netraucēt!", jo ik pa laikam durvis tika raustītas un līdz ar to arī iztraucēts bērns.

Līdzi parasti ņēmām vienreizējo paladziņu, maiņas drēbītes un dvielīti, jo no mitrajām salvetēm manai meitai bija alerģija.

Kad meita jau bija lielāka un gribēja paskraidīt arī pati, gājām uz rotaļu laukumu. Esam bijušas arī Botāniskajā dārzā un Zoodārzā, bet šīs visas izklaides ir vairāk vai mazāk sezonālas. Gājām uz svētku pasākumiem savā rajonā un pilsētas centrā.

Parasti gan meita nebija briesmīgi nosmērējusies, ja arī bija, parasti atradās iespēja nošmulētās rokas un muti nomazgāt. Tādam mērķim parasti līdzi bija arī papīra salvetītes.

BLOGU KONKURSS: Pavasarīgās pastaigas ar mazuļiem