Pasaulē labākais brauciens sabiedriskajā transportā kopā ar bērnu

Pēdējā laikā esmu lasījusi vairākus pieredzes stāstus par neveiksmīgiem braucieniem sabiedriskajā transportā kopā ar bērniņu. Mana vakardienas pieredze bija tik brīnišķīga, ka gluži vai grēks nepadalīties.

Nedēļas nogales vasaras periodā ir vienīgais laiks, kad autobuss no Dobeles kursē uz Jūrmalu. Līdz šim pasažierus pārvadāja lielais autobuss, jo peldēt gribētāju netrūka, taču vakar viss bija savādāk.

Nolēmusi saņemties, nebīties un riskēt, visu vakaru cītīgi pakoju mantas sev un meitiņai, lai nākamajā dienā brauktu uz Māmiņu Kluba sezonas noslēguma ballīti. Vēlāk gan daudzi teica – kāda tu malace, nebaidījies viena ar bērnu, turklāt ar sabiedrisko transportu un pārsēšanos. Nebaidījos? Biju pārbijusies! Visu vakaru kā bitīte rotēju pa māju, meklējot, krāmējot, liekot maisus zem ratiem, kabinot pie rokturiem. Nu, īsta tirgus sieva, no malas skatoties! Un visam kā kronis vēl autosēdeklītis uz sēžamās daļas jumta. Mantu tik daudz, ka varētu padomāt – cilvēks uz mēnesi atpūsties brauc.

Tad nu ar visu šo ripojošo “kalnu” iebraucu autoostā, drošības labad apvaicāties par autobusa izmēru un izbraukšanas peronu. Un te nu lielais pārsteigums – sakarā ar vēso laiku uz Jūrmalu kursēs mikroautobuss! Tā kā man ir bijusi negatīva pieredze ar “purpinošiem” trolejbusa pasažieriem, kuri pat atļāvās ratus grūstīt un kratīt, sirds krūtīs mazliet sastinga. Uzmetu skatu savam “kalnam” un izspiedu:” Viņus var atdalīt un nedaudz salikt…”

Sieviete aiz lodziņa izrādījās negaidīti laipna – nomierināja, ka noteikti tiksim aizvestas, apjautājās, kurp braucam un novēlēja veiksmīgu ceļu.

Turpmākais bija vēl pārsteidzošāks. Neiecietīgi pasažieri nav retums, bet ikdiena. Gatavojos kādam dusmu izvirdumam vai vismaz dzēlīgai frāzei, taču tā vietā saņēmu neiedomājamu atsaucību un atbalstu! Jau gaidot pieturā, centos izjaukt un salikt ratus, vienlaikus cenšoties noķert manu mazo staigātāju. Pamazām ievēroju cilvēku skatienus, vairāki izpalīdzīgi panācās pāris soļus uz priekšu. Turpinot savu cīņu, pēkšņi sadzirdēju padzīvojušu vīrieti:” Vai jums nevajag palīdzēt?”, viņš jautāja. Kā pēc burvju mājiena uzradās arī kāds jauneklis, abi ķērās pie ratiem, pat īsti nesaņēmuši atbildi. Tajā laikā autobuss bija piebraucis, vēl nodomāju – tagad tas izskatās vēl mazāks kā parasti… Kad centos parādīt vīriešiem, kā rati saliekami, pie viena nesot somas un ķerot bērnu, kāda jauka sieviete paņēma Ieviņu klēpī un pasēdēja ar viņu autobusā. Tas bija tik negaidīti, tik vienkārši un sirsnīgi. Brauciena laikā jaukā kundze dalījās pieredzes stāstos par laiku, kad viņas dēliņš bijis mazs. Arī citi pasažieri nežēloja smaidus un uz maniem simts “atvainojiet, ka tā sanāca” atbildēja ar saprotošiem skatieniem un “viss ir kārtībā”.

Nonākot Asaros, kas ir autobusa maršruta galapunkts, izpalīdzīgie pasažieri un jaukais šoferis atkal palīdzēja, nododot ratus taksometra šoferim, kurš bija ne mazāk atsaucīgs.

Atceļā nogurušie braucēji nebija kļuvuši aizkaitinātāki – tiklīdz autobuss piebrauca, mani rati tika savākti, izjaukti un ielikti autobusā, man to pat īsti nemanot. Kad autobusā pietrūka vietas manu ratu dēļ, es, turpinot atvainoties, noliku autosēdekli ar meitiņu uz grīdas un pati iespraucos sēdēt pie ratiem. Tūdaļ kāda sieviete noorganizēja mums sēdvietas, pati nosēžoties pie maniem ratiem. Viņas vecākā meita stāvēja kājās.

Iebraucot autoostā, padzīvojušais vīrietis atkal salika ratus un pārliecinājās, ka viss ir kārtībā. Taču viņš uzreiz nedevās prom - parunājās ar Ievu, iepazīstināja ar sevi. Mums pievienojās autobusa šoferis, kurš lepni stāstīja par saviem bērniem un 3 mazbērniem. Jaunākais ir tikai mēnesi vecāks par manu meitiņu.

Autobusa pasažieri un šoferis uz pāris stundām kļuva gandrīz vai tik tuvi kā ģimene. Siltums un laipnība, kuru saņēmu, nav vārdos aprakstāma, tāpat kā mana pateicība. Ja šo blogu uziet kāds no Dobeles mikroautobusa pasažieriem, kurš brauca ar mums – vēlreiz paldies! Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti palīdzējāt jaunajai mammai, kura pirmo reizi ceļo ar bērniņu divatā un ir pārbijusies līdz nelabumam.

Tāpat – vislielākais paldies blogeres Elizabetes vīram par mūsu aizvešanu atpakaļ līdz autobusa pieturai! :)

P. S. Jāpiebilst, ka arī Ievucis uzvedās godam – turpceļā “paflirtēja” ar dažiem tuvumā sēdošajiem, tad ķengursomā aizmiga, savukārt, atceļā meitiņa mierīgi nosēdēja autosēdeklī, vērojot garām slīdošos mežus un laukus. Par spīti tam, ka visu dienu valdīta, turēta klēpī, nav varējusi izskrieties un izspēlēties, viņa pacietīgi izturēja braucienu līdz pat galam. :)

P. P. S. Foto no personīgā arhīva.