Ziniet, ja vien es jau būtu izaudzis liels un iemācījies runāt, es pieceltos kājās un skaļi, jo skaļi visai pasaulei pateiktu PALDIES. Kāpēc? Jo pasaule arī piecēlās kājās. Es daudzas reizes dzirdēju, kā visi saka, ka ir #NomodāParLeonīdu. Un man tētis teica, ka es esmu Leonīds.

Tas esmu ES.? Ja? Nu ja, ka es. Es nezinu citu Leonīdu, kuram ir rūķa cepure un vajag lidot ar lidmašīnu. Es esmu tas mazais puisēns, kurš tik daudzas reizes pēdējo dienu laikā paviesojās Jūsu mājās, Jūsu sirdīs un nedaudz iespraucās Jūsu ikdienā, lai pateiktu – sveiks, mans draugs. Es esmu te un gribu būt , jo mammīte un tētis teica, ka viņiem vajag Jūsu palīdzību.

Iespējams, es pats pat īsti līdz galam nenojaušu, ka viss, kas ir ierasts Jūsu pasaulē, ir nedaudz savādāks, pasaulē, kurā dzīvoju es. Man ir mamma un tētis, man ir lielā māsa un brālis. Man dažreiz gribas ēst un reizēm es gribu kārtīgi izgulēties, jo zinu, ka tāpat kā visi mazi bērni, arī es miegā atpūšos un atgūstu spēkus, lai atkal sagaidītu jaunu dienu!

Ir gan pāris lietas, kuras varbūt dažreiz es īsti līdz galam nesaprotu. Mana mammīte bieži raud, bet tētis, strādā tik daudz, ka man šķiet, viņš varētu būt piestrādājies visu pasauli ar saviem darbiem. Kāpēc viņi to dara? Varbūt Jūs to zināt? Tad atsūtiet man vēstuli un izstāstiet kāpēc tā ir, jo es mammīti un tēti ļoti mīlu, tāpēc viņiem ir jābūt priecīgiem!

Es parasti raudu tad, kad man sāp un nezinu kāpēc, šīs sāpes pie manis atnāk diezgan bieži. Esmu dzirdējis dakterus sakot, ka esmu “smags”. Kā tas ir, smags? Man gan šķiet, ka savam vecumam, šobrīd man ir 1 gads un četri mēneši, es esmu pat ļoti viegls, sveru tikai 6 kilogramus. Citi bērniņi manā vecumā sver daudz vairāk.

Bet tagad laikam jau sāku saprast, ko tas nozīmē. Dakteri laikam nerunā par kilogramiem. Viņi grib pateikt, ka ar mani ir kaut kas savādāk.. Es gan tam negribētu piekrist. Jo man šķiet, ka viss ir labi, tikai dažreiz ir kāds kurš nesaprot, ka arī savādāk var būt pareizi!

Atceros, kad pirmo reizi satikos ar mammu un tēti. Vispār jau es ļoti sen zināju, ka tieši viņi būs mani vecāki, tāpēc, parūpējos par to, lai nokļūtu tieši savas mammas puncī. Tur ir labi, vai ne? Parasti tajā mēs pavadām vismaz 40 nedēļas. Iedomājieties, deviņus mēnešus mēs esam ar mieru būt mammas puncī. Ar mani gan bija nedaudz savādāk. Man savu mammu un tēti gribējās satikt ātrāk. Tāpēc – es tik ilgi puncī nesēdēju, bet atnācu pie mammas un tēta jau pēc 25 nedēļām. Pavasarī. Tajā mēnesī, kad beidzas ziema un sākas pavasaris.

Nu traki mums gāja, jo biju tik ļoti maziņš, ka mammīte mani varēja paņemt vienā plaukstā un tad, kad bērniņš atnāk tik maziņš, tad parasti visi ļoti satraucas. Un to jau var just, vai ne? Sevišķi mammīte. Viņa bija ļoti, ļoti satraukusies, arī tētis, bet viņš gan izlikās par lielu stiprinieku. Taču pat ar visām savām mazajām rociņām un sirsniņu, es jutu, ka arī tētis ir ļoti satraucies.

Es nezinu kā bija Jums tajā dienā, kad satikāties ar savām mammām un tētiem, bet nu man gāja diezgan grūti. Es it kā biju un tajā pašā laikā, it kā arī nebiju. Tad man palīdzēja nenosalt, jo kā Jūs iedomājaties – no mammas siltā punča, tādam mazam knipucītim nokļūt ārā. Aprīlī vēl nav nemaz tik silts. Lai gan man bija divas iespējas – palikt vai nepalikt, es izdomāju, ka man ir jāpaliek, jo es taču atnācu. Tas nekas, ka drusciņ ātrāk, un īsti neviens nebija sagatavojies, var jau visas lietas izdarīt arī ar mani kopā, vai ne? Es nemaz nedusmošos.

Vispār – es esmu priecīgs, jo pirmajā dienā es iepazinos ne tikai ar savu mammu un tēti, bet arī ar daudzām jaunām tantēm un onkuļiem. Viņi visi izskatās vienādi un sākumā es nesapratu, kas tie tādi ir. Tagad es zinu, ko viņi dara. Tie ir dakteri. Un ik pa laikam es pie viņiem braucu. Un dažreiz iepazīstos arī ar jaunām dakterēm un arī dakteriem onkuļiem. Ziniet kāpēc viņi ir vajadzīgi? Jo dažreiz es piekūstu un tad vajag, lai kāds man palīdz atpūsties un atkal pieņemties spēkā, jo domāju, ka mums taču visiem reizēm ir grūti tikt galā ar visādām lietām. Man dažreiz ir grūti elpot. Un dažreiz man vēderiņš negrib strādāt kā vajag. Ir bijušas reizes, kad man paliek tik grūti, ka mamma sauc palīgā to mašīnu ar zilajām gaismiņām. Un vispār – mammīte un tētis man vienmēr saka, ka viņi mani ļoti mīl un tāpēc tad, kad dakteri saka, ka varbūt man ir jāiet prom, jo es atkal esmu “smags”, es spītīgi turos pretī un nāku atpakaļ. Un tad visi ir ļoti priecīgi. Un man patīk, ja visi ir priecīgi.

Manai mammai, tētim, māsai un brālim ļoti nepatīk mašīna ar zilajām gaismiņām. Jo tad, kad viņa brauc pie manis, viņi vienmēr raud un kaut kur ļoti steidzas. Un vispār man arī tā mašīna jau vairs nepatīk. Jo es dažas reizes ar viņu jau esmu izbraukājies un tagad vairs negribu. Vienīgi, vispār jau viņa ir forša, jo tad, ja viņa atbrauc, mammītei un tētim atkal paliek nedaudz labāk un viņi mazāk satraucas, jo atkal tās vienādās tantes un onkuļi man visu ko dara, lai es atkal neaizietu prom.

Bet tā nu gan ir lieta, ko es līdz galam nesaprotu – kāpēc es ik pa laikam eju prom. Man tik ļoti patīk pie manas mammītes un tēta.

Esmu dzirdējusi, ka cilvēki saka, ka tā ir kaut kāda spēle. Likteņa spēle? Pareizi es saku? Tikai nevaru saprast vai to spēli spēlēju es vai tā spēle spēlējas ar mani. Lai nu kā tur būtu, es jau Jums sacīju, ka man ir jau vairāk nekā viens gads un tāpēc jau esmu izaudzis liels un esmu daudz gudrāks un zinu to, ka lai man nebūtu jāiet prom, vajag aizbraukt ceļojumā. Un ceļojumā esot jālido ar lidmašīnu. Jūs esat ar tādu lidojuši? Es nē. Pat nezinu, kas tā lidmašīna tāda ir. Bet mammīte stāstīja, ka tā esot vēl labāka par to mašīnu ar zilajām gaismiņām, ar kuru es dažreiz vizinos. Man mammīte teica, ka viena meitenīte man esot uzzīmējusi lidmašīnu, lai es zinot kā tā izskatās tad, kad būs laiks.  Tagad es zinu. Tāda liela balta un viņai ir spārni, lai viņa varētu lidot. Tādā man būšot jākāpj iekšā, lai es varētu lidot pie citām tantēm un onkuļiem, kuri visi izskatās vienādi. Nu ja, ka vienādi – viņiem visiem ir balti kostīmi. Tikai tantēm parasti ir gari mati, bet onkuļiem īsi.

Es jau tagad zinu, ka es atradīšu savu lidmašīnu, jo mammīte un tētis teica, ka visi man ir palīdzējuši un palikuši #NomodāParMani.  Viņi laikam negulēja, es tā domāju, jo ko tad viņi vēl varēja darīt? Pie manis ciemos jau  nevar atnākt, jo slimnīcā visu pasauli neielaiž. Tur tikai mammīte un tētis ar mani paliek. Un tur dzīvo dakteronkuļi un tantes.

Bet tad es dzirdēju kā mammīte Jums visiem teica, ka man vajag to lidmašīnu, lai tā likteņa spēle beidz ar mani spēlēties, jo laikam tāpēc es esmu “smags”, kā saka dakteronkuļi un tantes un viegls, jo sveru tikai 6 kilogramus. Laikam man jau bija jābūt izaugušam lielākam. Kāpēc? Vai tad nav forši, ka esmu vieglāks un mamma un tētis mani var turēt rokās un ātri nepiekust? Bet vispār jau laikam tas nav forši. Jo citi bērniņi, kurus esmu redzējis jau māk staigāt ar kājām un var darīt blēņas. Es māku tagad tikai gulēt, dažreiz parunājos un esmu iemācījies ēst ar karotīti. Man jau garšo ēst ar karotīti. Tagad gan es tā nevaru, man tā nesanāk, jo tantes slimnīcā man sacīja, ka labāk būs, ja tagad neēdīšu pats, bet mani pabaros aparāts. Jums arī tāds ir?  Un Jums viņš patīk? Visiem tāds ir? Nu tāds aparāts, kuru noliek blakus manai gultiņai un pieniņš pats satek manā puncī, caur manu degunu.  Man jau vispār tāds nepatīk. Bet ja tā vajag, tad jau laikam tā vajag.

Mamma vakar atkal raudāja, daudzas reizes. Bet šoreiz viņa raudāja kaut kā citādāk. Nu tā, it kā raudāt varētu arī tad, kad ir priecīgi. Vai tad parasti nav tā, ka tad, kad ir priecīgi tad smaida? Es jau laikam vienreiz teicu – es raudu, ja man kaut kas ļoti nepatīk vai ļoti sāp. Tā kā pirms pāris dienām, kad brauca tā mašīna ar zilajām gaismiņām, jo man ļoti, ļoti sāpēja galva. Nu tik ļoti, ka likās, ka viņa varētu pārsprāgt kā balons. Tā pukš. Bet tad dakteri domāja un domāja un domāja. Tad es aizmigu. Un tad, kad pamodos, dakteri man bija uzvilkuši rūķu cepuri. Mamma sacīja, ka tādu vajag, lai būtu labāk un vairs nesāpētu galviņa. Nu labi. Jūs arī tādas cepures liekat galvā, kad Jums sāp galva?

Bet labi – tagad man galva vairs nesāp un atcerējos, par to mammas raudāšanu. Viņa kaut kā citādi raudāja un man teica, ka tagad viņa varbūt būšot laba mamma, jo varēs mani aizvest uz lidmašīnu. Kā viņa nesaprot – es taču viņu mīlu tāpat, arī bez lidmašīnām. Bet laikam viņa negrib, lai es aizeju prom, tāpēc grib tās lidmašīnas un citus vienādos dakteronkuļus un tantes.

Es jau mammīti klausīšu un būšu paklausīgs arī tētim. Viņi sacīja, ka tagad vajag ēst kārtīgi un  atpūsties, jo tad, kad braucot ar lidmašīnu, esot vajadzīgs daudz, daudz spēka. Un es jau tāds maziņš. Nu lielāks, nekā biju tad, kad pie mammītes un tēta atnācu, bet laikam vajag arī kārtīgi izgulēties un atpūsties.

Es zinu tikai vienu – ja mana mammīte un tētis saka, ka man ir ļoti daudz draugu, es esmu ļoti priecīgs. Es varētu visus draugus paņemt uz lidmašīnu līdzi. Nāksiet? Bet ja Jūs gribēsiet paņemt līdzi arī savas mammīte un tētus, tad varbūt mums tur visiem nemaz vietas nepietiks? Es nezinu cik tur ir daudz vietas. Ziniet kā mēs varam izdarīt?  - Es aiziešu uz lidmašīnu ar savu mammīti un tēti. Un uzrakstīšu Jums pēc tam vēstuli par to kā man patika lidmašīna.

Jūs gaidīsiet mani atpakaļ? Es jau ļoti gribēšu pie Jums atlidot atpakaļ. Un vispār – parasti jau visi dzimšanas dienas ballītes mēģina paturēt noslēpumā, bet es dzirdēju, ka mammīte ar Jums ir sarunājusi, ka tad, kad man būs 10 gadi es mācīšos spēlēt bungas un visi brauks ciemos pie manis uz dzimšanas dienu. Tas jau būs forši. Un vel mamma teica, ka es varēšu darīt blēņas un man par to nekas nebūs. 

Es tikai ļoti ceru, ka es tikšu uz to lidmašīnu, ka man būs daudz spēka un dakteronkuļi un tantes man atļaus. Jo visi saka, ka tad, kad es būšu lidojis ar lidmašīnu, es varēšu ātrāk izaugt liels un stiprs. Es jau to ļoti gribu.

Un vēl es ceru, ka man nesagribēsies atkal kaut kur aiziet, jo ar mammīti un tēti taču ir tik labi. Un pateikšu tam liktenim, lai beidz tās spēles ar mani spēlēt. Tas nav interesanti un tad mammīte un citi raud. Bet es gribu, lai visi ir priecīgi!

Tagad es zinu, ka man ir daudz draugi. Un tad, kad ir daudz draugi, tad man ir jāpacenšas vēl vairāk. Es jau daudzas reizes esmu centies, bet tagad centīšos vēl vairāk.

Laikam tas ir forši, ka Jūs man esat. Ka esat nomodā ar manu vārdu. Nu kā tur bija - #NomodāParLeonīdu. Jā. Tā jau man patīk. Tad es jūtos jau liels un stiprs. Tāpēc – PALDIES JUMS MANI DRAUGI! Žēl, ka man nav bildes ar Jums visiem! Saliktu tas albumā un katru dienu priecātos! 

Es zinu! Es arī, kad izaugšu liels un stiprs, palikšu nomodā par Jums. Jūs tikai sakiet, kad to vajadzēs. Būšu klāt! Liels un stiprs.

Bet tagad gan – es iešu atkal čučēt, jo tad, kad es čuču, es augu liels un man paliek daudz spēka. Un tad es atkal pamodīšos, ieraudzīšu mammīti un tēti, paēdīšu un atkal iešu čučēt. Varbūt tagad drusciņ garlaicīgi, bet nekas. Drīz es braukšu uz lidmašīnu. Jo Jūs bijāt #NomodāParLeonīdu.

Patiesā cieņā #JūsuDraugsLeonīds