Noslēdzošā cīņa ar pēdējiem zobiem

Ilgi gaidīju to dienu, kad kaut kas meitas uzvedībā norādīs uz pēdējo zobiņu šķilšanos. No vienas puses, mani tirdīja nelielas bailes, no otras - gribējās, kaut šis pasākums ātrāk sākas un beidzas. Nu 17. un 18. zobs ir izlīduši, bet man, kā ierasts, sakrājies daudz stāstāmā.

Jūnija otrajā pusē ievēroju, ka meitiņa atkal pastiprināti siekalojas un visu bāž mutē – gluži kā mazs bēbītis. Skaidri zinot, uz ko tas norāda, centos pierunāt savu mazo rakari atvērt muti, lai varētu saskatīt ko vairāk par priekšzobiem un izbāztu mēles galiņu. Kā tad, divi baltumiņi smaganās! Abi apakšžokli – katrs savā pusē. Augšā pilnīgs miers.

Noskaņojos varenai cīņai, jo iepriekšējie zobi sev līdzi atveda gan iesnas un paaugstinātu temperatūru, gan arī pavisam svešu bērnu, negulētas naktis un sāpi sirdī par to, ka nespējam viņu no šī procesa atbrīvot.

Ilgi jāgaida nebija, līdz mūs apciemoja pirmie niķi. Pēdējā bērnudārza nedēļā teju ik rītu nācās strīdēties ar viņu muļķīgu sīkumu dēļ (neizdodas galdam noraut virsmu, iekāpt vannā, iemest podiņu lielajā podā, mamma neļauj izsūkt visu tūbiņu ar zobu pastu vai smaganu gēlu utt.), un grupiņā meita visbiežāk iegāja gluži saskābusi. Tad nu stāstīju audzinātājai, ka pēdējie zobiņi ceļā, un cerēju, ka vides maiņa palīdzēs novērst meitas domas no nepatīkamajām sajūtām.

Tā arī bija līdz pēdējai dienai pirms dārziņa slēgšanas uz visu jūlija mēnesi, kad Ieva nevēlējās skriet mājup kājām, kā ierasts. Lai gan teica, ka vēlas doties uz strūklakām, ierasto sajūsmu tur nonākusi neizrādīja, un drīz vien turpinājām mājupceļu. Mājās mans niķu pūznītis bija neredzētos uzdevumu augstumos, un kādā brīdī paziņoja, ka esot auksti. Istabā bija ļoti silts. Noliecos, kārtīgi iztaustīju viņu un jutu, ka pierīte ir siltāka, kā ierasts. Ar lielu cīņu izmērījām temperatūru, tā bija virs 38 grādu atzīmes. 

Tā aizsākās mūsu cīņa ar lielo vīrusu, kura laikā piedzīvojām nakti, kad termometrs rādīja 39,7 grādus, un mammai teju sākās maza panikas lēkme. Taču ar zālēm temperatūra nokritās ļoti labi, un tajā laikā mans bērniņš gan spēlējās un ēda, gan arī prasīja daudz ūdens.

Ārste mums apmeklējuma laikā stāstīja, ka, zobiņiem šķiļoties, ir pazeminājusies imunitāte, un “pieķerts” klāt kāds nejauks vīruss. Man bija šādas aizdomas, taču gribēju to dzirdēt no mediķa lūpām, lai pārstātu sev izteikt baismus minējumus.

Neilgi pēc ārstes vizītes temperatūra sāka kristies. Negulēšana naktīs un bļaušana dienās ņēmās spēkā – visiem stāstīju, ka desmit minūtes strīdamies, lai nākamās desmit viņa pavadītu man klēpī, iesākumā šņukstot ar knupīti mutē, vēlāk jau rotaļājoties un cieši mani apskaujot. Un tad atkal viss sākās no gala.

Šādā garā cīnījāmies piecas garas dienas. Jāpiebilst, ka pati biju pārsteigta par savu pacietības un savaldības līmeni – iepriekš vairākkārtīgi sasniedzām to stadiju, kad raud viņa, un raudu arī es, jo nervi vienkārši vairs netur. Bet šoreiz man izdevās savākties, un es lepojos gan ar savu rīcību attiecīgajos momentos, gan arī ar to, ka iekšēji augu un attīstos kā mamma.

Meitiņas noskaņojums sāka uzlaboties līdz ar ārstes atļauju doties svaigā gaisā. Mana Ieva, kura pieradusi ik dienas svaigā gaisā pavadīt vismaz pāris stundas, nu bija bijusi iesprostota istabā teju uz veselu nedēļu. Pat brīžos, kad pierīte kaisa no temperatūras, viņa man nesa kurpītes un teica;” Ejam laukā!”

Šobrīd nekas vairs neliecina par slimību un zobiņu šķilšanos, atskaitot regulāru mitrumiņu pie degungala. Lielā miegainība un niķi ir zuduši, mans bērns ir atgriezies. Un es jūtos tā, it kā būtu izcīnīta vēl viena varena cīņa. Un trofejas ir tie divi baltie kvadrātiņi apakšžoklītī.

Kaut kādā ziņā man patīk šī dzīvošanās ar meitiņu pa māju. Lai gan nācās atcerēties, kā tas bija, kad bērns nemitīgi prasās uz rokām, alkst piena un uzmanības, kad mājas darbi paliek neapdarīti, un visi citi tur ārpusē turpina dzīvi bez tevis, es izbaudīju ikvienu mirkli ar viņu - ikvienu viņas asaru uz mana vaiga, ikvienu reizi, kad viņa man lūdza dziedāt šūpuļdziesmu un simto reizi prasīja pēc ūdens pudeles. Turklāt laikā, kamēr viņa gulēja, es atkal varēju izbaudīt to sajūtu, kad šķiet – pat sienas elpo daudz klusāk. Varēju rosīties pa māju, kad viņa jutās labāk – visas savas slimības lapas cenšos izmantot pilnvērtīgi. Tās ir kļuvušas par manu iespēju laiku - ikvienu mirkli, kad meitiņa darbojas patstāvīgi vai saldi guļ, es veltu rokdarbiem, darbu plānošanai, ēst gatavošanai vai citām lietām, kurām parastā ikdienā īsti neatrodas brīva brītiņa. Šoreiz pagatavoju vienkāršu un ātru, taču garšīgu un no sirds ceptu zemeņu - putukrējuma ruleti. Iepriekš uztamborēju ziediņu meitas vasaras lakatiņam.

Šī noslēdzošā cīņa vēl ir tikai pusē, jo gaidāms arī 19. un 20. zobs. Taču, zinot, kā manai Ievai šķiļas zobiņi, ilgi jāgaida nebūs, līdz mazo mutīti rotās visas pērles. Un mūsu cīņa ar zobiem būs beigusies.

Veiksmi un izturību visām mammām, kuras iet šo pašu ceļu, neatkarīgi no tā, ko gaidāt – pirmo vai pēdējo zobu! :)

P. S. Visi foto no personiskā arhīva. Otrajā bildē redzama viena no retajām nodarbēm, ko meitiņa atzina par labu esam, laikā, ko aizvadījām iekštelpās - vannas istabas plauktiņa sadalīšana sastāvdaļās un likšana kopā. Visvairāk viņai patika zīmēšana ar dažādiem rakstāmrīkiem, arī šūpošanās plastmasas iekštelpu šūpolēs spēja viņu iepriecināt. Lasījām daudz grāmatu, viļājāmies pa gultu, mācījāmies dziesmiņas, likām lego klučus, pārkārtojām mantu kasti un skatījāmies multenes televizorā. :)