No palaidņa par palīgu

Bez ievada.
Šodien līst, Klinta priecājas par jauno grāmatu, bet es beidzot atrodu laiku kādam ierakstam. Neskatoties uz to, ka man nu ir īsts palīgs, šķiet, ka lika kļuvis daudz mazāk, jo Klinta nu negrib sēdēt mmierā ne mirkli, cītīgi iepazīstot un mainot pasauli, kā arī pārbaudot, cik daudz mamma ir ar mieru ļaut:)

Ja vēl nesen ar bažām skatījos uz grāmatu, kas stāv uz naktsskapīša, jo Klinta to noteikti gribēs nomest zemē, saplosot katru lapiņu, tad tagad zinu, ka viņa drīzāk tai virsū uzliks kādu citu grāmatu, lai abām ir jautrāk. 

Mēs kopā iepērkamies, meita cītīgi liek maisiņā smaidīgākos gurķus, pupiņas un tomātus, neaizmirstot apciemot kumkvatus, kuros obligāti jāienirst mazajiem pirkstiņiem. Klinta atrod plauktā visgardāko rudzu maizīti, palīdz stumt ratiņus un ik pa brīdim kādam enšas palīdzēt nest iepirkumu maisiņu:) Mājās visu prot pati izkrāmēt un aiznest līdz virtuvei.

Mēs kopā mazgājam veļu, Klinta visu atnes, ieliek veļasmašīnā, nebaidoties vēlāk slapju nest mammai, lai izkarina. Un knaģi, ak, kā viņai patīk knaģi un sajūta, ka var tos visus noņemt, kad drēbes ir sausas. 

Klinta pamana un atnes katru sīkāko graudiņu vai puteklīti un ar lepnumu aiziet izmest savas autiņbiksītes.

Mēs beidzot esam uzvarējušas cīņā ar zeķu un kurpju novilkšanu!

Ak, es zinu, ka katrs posms ir pārejošs, bet šo es ĻOTI izbaudu!

Cik ilgi tas turpinājās jums? Un kā Tev palīdz mazie palīgi?