No kautrīgā par sabiedrisko bērnu

Pirmajā meitas dzīves gadā (un vēl laiku pēc tam) bija neiespējami domāt par aukli. Ieķērusies man drēbēs, meita nelaida klāt nevienu – lielākais sasniegums bija pēc ilgas iepazīšanās ļaut paņemt sevi klēpī, protams, manis tuvumā. Lai gan tas nozīmēja praktiskas neērtības un pamatīgu plānošanu, lai visu paveiktu kopā ar bērnu, klausīju savai iekšējai sajūtai un pārliecībai, ka man nevajag bērnu obligāti iepazīstināt ar visiem un likt viņai draudzēties ar citiem “tāpēc, ka es tā teicu”. Daži gan pamanījās mani brīdināt, ka, ja to nedarīšu un neuzspiedīšu uz kaut kādu socializāciju un pierašanu, tad vēlāk būšot problēmas. Ir pienācis “vēlāk”, meitai nesen apritēja 2 gadi. Kāda izskatās mūsu ikdiena?

Dodamies uz veikalu, kura ēkā ir solārijs un ziedu veikals. Meitiņa ieskrien solārijā un sasveicinās ar darbiniecēm, kuras jau viņu pazīst. Pēc tam ieejam sasveicināties ziedu veikalā. Ejot uz bibliotēku, viņai ir sava mīļākā bibliotekāre, kura reizēm tiek arī pie apskāviena. Pastaigas notiek priecīgu “labdien” un “čau” pavadībā, bet vietējā kafejnīcā bieži vien ieejam tāpat vien, lai meita varētu sasveicināties ar viņas “draudzenēm” jeb darbiniecēm, kuras jau pieradušas pie priecīgajiem smiekliņiem un regulārās apmeklētājas. Un mana mazā meitene, kura vēl gada vecumā neatkāpās no manis ne soli, tagad šiverē ar savām lielajām draudzenēm un es varu mierīgi apsēsties paēst (ja vien tajā brīdī nav jāskrien pakaļ mazajai aktīvistei citā virzienā).

Viņa joprojām mēdz sakautrēties un ar kādu nerunāt, izvēlas kādam netuvoties vai tieši otrādi – pati izvēlas savus favorītcilvēkus. Tās ir viņas tiesības, tāpat kā katram pieaugušajam. Gribētu redzēt, kā mēs uzvestos, ja visādi sveši cilvēki uzskatītu, ka drīkst jebkurā laikā mums pieskarties, dod roku, uzspiest sarunas vai bučot. Pret pieaugušo tā būtu klaja nepieklājība vai uzmākšanāš, bet bērniem mēs nereti uztiepjam prasību pieņemt visu, ko viņam dara sveši cilvēki. Man ir prieks redzēt, ka meita pati ir atvērusies un man nav nācies viņu ielauzt kādos rāmjos, tāpēc, ka tā vai citādi pienāktos darīt. Šobrīd slimošanas laikā atkal ir periods, kad viņa var gan nozust aiz stūra ar nesen iepazīto draudzeni, gan pēkšņi no zila gaisa prasīt mammīti, esot kopā pat ar savu mīļāko onkuli.  Tā nu mēs pavadām dienas, joprojām mācoties draudzēties, sveicināties un arī atpūsties no cilvēkiem, jo katra no šīm lietām ir svarīga.