Neskrien! Nelec! Nedari tā! Vai nav par daudz “ne”?

Patiesībā visās grāmatās, visos gudrajos žurnālos stāsta, ka jābūt pozitīvam. Jādzīvo pozitīvi, jādomā pozitīvi, jārunā pozitīvi. Nu, tik pozitīvi, ka viss jau līdz brošai! Bet pamēģiniet būt pozitīvi dienā, kad bērns neklausa. Pamēģiniet saglabāt mierīgu balss toni, ejot mājās no dārziņa, kad audzinātāja sūdzējusies, ka bērns neiesaistās nodarbībās, ir sastrādājis nedarbus vai arī vienkārši runā pretī.

Ja mazulis naktī ir gulējis slikti (nav gulējis vispār), no rīta bērns niķojas, jo negrib ar tēti iet uz dārziņu, viņam vajag tikai mammu, ir praktiski neiespējami būt starojošai marta saulītei, kura it visā saskata tikai labo.

Var jau būt, ka jūs to spējat, bet es nespēju. Es esmu cilvēks parastais. Un tāpēc no manas mutes bieži var dzirdēt vārdus - neskrien tur, nedari tā, nelec, ne..., ne..., ne... Pēc visiem gudrajiem priekšrakstiem komunikācijai ar bērnu vajadzētu būt no otras puses. Tas nozīmē  nevis uzsaukt: "Nedari tā, salauzīsi kāju!", bet gan aicinošā balsī pastāstīt "Esi prātīgāks, jo tu, dēliņ, vari sevi savainot." Kā ir ar jums? Jūs spējat šādās reizēs, kad dažu sekunžu attālumā ir kāda bīstama situācija, kuru bērns ar savu dzīves pieredzi vēl nespēj saskatīt, vai arī viss ir jau līdz brošai, būt pozitīvas, izvairoties no šī noliedzošā un negatīvā priedēkļa "NE"? Man kaut kā nesanāk.

Katru reizi, kad esmu to izrunājusi, jau atkal un atkal sevi pieķeru pie domas, ka vajadzēja taču savādāk, vajadzēja aicinājumu virzīt pozitīvā gultnē. Vakar bija viena no tādām dienām. Pēc nez kurā NE sāku prātot, ka ir taču par daudz. Dēlam cenšos tik daudz ko noliegt, ka loģiska ir tikai viņa spurošanās pretī. Un otrkārt, piecus gadus vecs bērns nevar būt kā pieaugušais, kurš nelec, neskrien, nekliedz, netrokšņo. Viņš ir kustīgs, aktīvs un viņam tagad ir jābauda dzīve. Jo kad gan vēl, ja ne tagad? Pienāks laiks, kad būs visa diena jāpavada skolas solā. Un tad jau būs par vēlu dauzīties un sākt baudīt bērnību.

Laikam ar daudzajiem NE cenšamies bērnus padarīt līdzīgus pieaugušajiem, kuri ir pareizi, visu dara pēc mūsu prātā. Nenoliedzami, brīdī, kad draud briesmas, NE pasprūk pats no sevis, taču ir ļoti daudzas situācijas, kad no šī noliedzošā prievārda var izvairīties. Jautājums ir tikai, vai mēs esam gatavi to darīt un sevi nedaudz pārmainīt.