Nelaime nenāk brēkdama! Applaucējāmies...

Laikam jau raksts jāiesāk ar pozitīvo. Mums par laimi viss beidzies veiksmīgi. Tomēr...  kāpēc gan rakstu par šo tēmu? Laikam jau tādēļ, ka pēc šāda pārdzīvojuma gribot negribot vēlos izkratīt sāpi sirsniņā par savu sliktās mammas statusu.

Lai vai kā. Diena sākās vnk fantastiski. Sagaidīju ciemos savu vidusskolas draudzeni (arī gaida mazulīti) - runājām par dzemdībām, bēbīšiem un mazulīšiem un par visu kas ar to saistīts. Alberts arī uzvedās ideāli. Nakādu kašķu, nekādu raižu - bezrūpība. Viss likās tik mirdzoši - 2. adventes svecīte plīvo vainagā un nekas nelieciena, ka pēc pāris stundām jau ar ātro palīdzību steigsim uz BKUS (Bērnu Klīniskā universitātes slimnīca).

Ierodas nākošie ciemiņi (pirms mazulīša sagaidīšanas kkā atļauju visiem pēc kārtas pie mums paciemoties, jo pēcāk jau nevarēs). Tā nu esmu mazā darba dunā - jāuzklāj galds, jāuzlej tēja (!!!), jāpaspēj vēl ar viesiem parunāt un ar vienu acs kaktiņu vēl gadu vecajam mazulim pakaļ izsekot. Pēcāk sākam ar viesiem runāties un sarunas gaitā nolemju parādīt kur un kā vanasistabā domājam remontu veikt. Izejot no telpas atminos ka mazais mīlīgi tup dīvānā un skatās multeni - nekas nelieciena, ka pēc 1 minūtes sekos lielais briesmu brēciens.

Ieskrienot atpakaļ viesistabā, redzu ka viena no ciemiņu krūzēm uz galda malas ir apgāzta un Albertiņš blakus šokā stāv un kliedz. To ka mazais aplējies sapratu uzreiz un kaut kā iztinktīvi ātri noģērbu viņam slapjās drēbes. Sākās neliela histērija, jo mazulis raud un nav nomierināms. Ciemiņi satraukti jautā - kam zvanīt, ko darīt, bet man klapes uz acīm - pūšu uz applaucētās vietas un raudu līdz ar mazo - pirmais ko iedomājos - Kārlis (mans vīrs). Tā nu dodu komandu zvanīt viņam. 2 min laikā esmam paspējuši konsultēties ar vīru un piezvanīt ātrajiem, kuri devuši komandu līdz brigādes atbraukšanas brīdim mazo turēt aukstā dušā skalojot applaucējuma vietu.

Metos uz vannas istabu un lieku Albertu vannā - skaloju ar dušu krūšu rajonā, kur vīd liels sarkans pleķis. Mazais brēc un nav novaldāms, neļauj laist vēso ūdeni uz applaucējuma vietas, tomēr kaut kā izvelkam tās 7-10min līdz pa durvīm iesteidz NMPD brigādes feldšerīte. Apskata mazo un mierina, ka neesot nekas traks, pēcāk drošības nolūkos nolemj mūs tomēr aizvest uz slimnīcu.

Mazajam lieli pārdzīvojumi - kartā krūze, auksta duša un vēl nepazīstamas tantes sarkanās formās. Nomierināt nevaru. Grūti ielikt katetru, jo mazais rokās lokās kā tārpiņš. Tikai pēc zāļu ielaišanas mazais rimst raudāt un paliek mierīgs.

Pēcāk seko ātra mantu mešana somā- galva negrib strādāt - ko ņemt līdzi, kas būs nepieciešams? Galu galā mazo saģērbjam, paķeram somas un steidzam uz slimnīcu.

Pa ceļam uz BKUS, sazvanu vīru un dodu komandas, ko salikt slimnīcas somā, ja nu tomēr nolemj mūs paturēt. Atri rakstu SMS Albertiņa krustvecākiem un mūsu vedējiem, kuri tobrīd atradās dievkalpojumā, lai aizlūdz un piedomā labas domas par mums.

Ierodoties BKUS saprotu ka nevaru izkāpt no mašīnas, 11kg bērns uz rokām un vēl puncis (esam 36./37. nedēļā) spiež - tomēr ar sanitārītes un šofera palīdzību iztraušos no auto un dodamies iekšā.

NMPD dakterīte mūs nosēdina un liek gaidīt - aizpilda dokumentus, pienāk sniegt info par reģistratūru. Pēcāk atvadās un vēl labu veseļošanos.

Rindā gaidām kādas 20-30min. Reģistratore tā nepacietīgi (3x) mūs izsauc (kamēr es lēni piekusušā solī no uzgaidāmās telpas otra gala līdz viņai aizeju). Apstiprinu NMPD ziņojumā sniegto informāciju. Kad palūdzu, vai iespējams ka Albertu uz traumpunktu aiznes kāds sanitārs, jo vnk zinu, ka vairs nespēšu piecielties ar smago bērneli uz rokām - kāju cīpslas savilktas, puncis ciets. Reģistratore sākumā vīzdegunīgi grib ko atteikt, bet tad viņu pārtraucu sakot ka esmu 37. grūtniecības nedēļā un vnk fiziski vairs neturos kājās. Momentāli reģistratore pasauc sanitāru un man tiek palīdzēts Albertu novietot uz kušetītes. Sistēmu pakar tai paredzētā vietā. Liek gaidīt.

Gaidām vēl vismaz 30min, līdz mūs aiztransportē uz traumpunktu. Tur no mazuļa krūtiņām tiek noņemts NMPD satītais slapjais dvielis ar aukstuma maisiņiem. Un mani pārņem neliels šoks (labā nozīmē). Sarkanā pleķa vairs nav, tikai pāris mazi rozīgi pleķīši. Dakterīte tā neticīgi uz mani skatās un vēl pārjautā - "un jūs atveda NMPD?" Nomierina mani sakot, ka applaucējuma nav - minimāls apsārtums. Lai ādu nomierinātu uzlikšot gan pārsējus ar pretapdegumu ziedi, bet neko vairāk. Tomēr gādīgi saka, lai neuztraucoties un vienmēr atceroties ka BKUS tam ir paredzēts - lai atbrauc noskaidrot situāciju pie ārsta uzreiz, nevis rīkojas uz savu galvu, vai gaida laiku, kad varēs tikt pie ģimenes ārsta.

Tā nu izraksta mums izrakstu, pasmaida un liek gaidīt māsiņu. Atnāk māsiņa - uzliek divus ziedē izmērcētus pārsējus uz krūtiņām, pietin ar marli klāt tā, lai mazais nevar noraut un parāda kur varam sagaidīt, kad mums kāds atbrauks pakaļ.

Sazvanu vīru un abi laimīgi nopūšamies, ka visa lielā briesmu epopeja beigusies veiksmīgi.

Sagaidu vīru un dodamies uz mašīnu. Pirms iziešanas no BKUS gan saskaramies ar mazu kuriozu - man pēkšņi liekas, ka man noiet ūdeņi, jo jūtu ka kaut kas nav tā un liekas, ka gar kāju kas slapjš notek. Galvā auro jau nākošā trauksmes sirēna - NU NEVAR BŪT KA JAU TAGAD!!!! Aizteidzu uz WC pārliecināties. Tomēr kārtējā viltus trauksme. Ar smiekliem izejam no BKUS un laimīgi dodamies mājup.

Nakti pavadām mierīgi - mazais rakaris noguļ bez pamošanās.

Šorīt visu rītu pārdomāju - ko un kā es varēju darīt labāk. Izvērtēju kāpēc kas tāds vispār notika. Zinu tikai vienu - šī ir mācība visam mūžam. Ceru ka NEKAD vairs nenāksies sakarties ar šādu situāciju. Protams jau no pirmās briesmu brīža minūtes moka MILZĪGA vainas apziņa. Kā? Kā es varēju nepamanīt to krūzi? Kāpēc nenosargāju savu mazulīti no šāda pārdzīvojuma? Kāpēc uzreiz neatcerējos par auksto dušu (ieprikš biju lasījusi)?

Arī daudz pamācību esmu saņēmusi no tuvajiem - mammas gādīgie mierinājumi, ka katram var gadīties. Alberta vecmāmiņas un vecvecmāmiņas ne gluži nosodošie, bet tomēr uz to pusi vērstie komentāri. Protams - apzinos, šos komentārus esmu pelnījusi, jo SLIKTĀS MAMMAS zīmogs nu gulst uz manas pieres.

Ja būtu kas jāiesaka, kā rīkoties šādā situācijā, tad zinu vienu, censtos rīkoties pēc šāda plāna:

1. Novilkt mazajam aplietās drēbes.

2. Applaucēto vietu skalot aukstā dušā vismaz 10min.

3. Zvanīt vai lūgt, lai kāds sazvana NMPD, vai arī braukt pašiem uz BKUS. 

4. Censties būt mierīgai - jo mazulis visu jūt un arī uztraucās, ka mamma raud.

5. Uz slimnīcu ņemt pašu nepieciešamāko: dokumenti mazajam un mammai/tētim, telefons, telefona lādētājs, tīra pārvelkamo drēbju kārta bērnam un pārvelkamie apavi mammai/tētim (ja nu izlemj paturēt slimnīcā). Ja būs kas nepieciešams, pārējo sagādās vēlāk ar kādu tuvinieku konsultējoties pa telefonu.

---

Ceru, ka mūsu pieredze būs pamācoša un mēs savus mazulīšus mācēsim labi pieskatīt un nepieļaut šādu atgadījumu rašanos.

Labu vēlot,

Rasa jeb mazais91