Negals ar datora garantijas remontu RD Electronics veikalā

Mūsu tētis ir pavisam miermīlīgas dabas. Gluži kā tāds pūkains lācis, kurš parasti ir labā noskaņojumā. Viņu ir ļoti grūti nokaitināt, bet, kad tas kādam ir beidzot ir izdevies, esmu droša, ka kaitinātājam viegli neklāsies. Tad mūsu ģimenes galva kļūst dusmīgs, tik dusmīgs kā lācis, no kura grib aizmukt medījums.

Bet stāsts ir par datoru. Robīša omītes ligzdu ir pametuši visi bērni, tādēļ, lai varētu ar viņiem sazināties, pirms gada omīte tika pie portatīvā datora. Dators nepretendē uz supersmalka datora titulu, taču ir gana jaudīgs un labs, lai varētu ikdienā e-pastā pārlūkot mazbērnu bildes, sazināties ar radiem Skypā, paminēt krustvārdu mīklas un ik pa laikam arī noskatīties kādu TV raidījumu. Viss bija jauki līdz decembrim. Pēkšņi dators sāka niķoties – tam vairs neklausīja klaviatūra.

Mūsu tētis nav nekāds vakarējais, kurš par datoriem zina vien to, kā tos ieslēgt un izslēgt, tādēļ pētīja, kas tam par problēmu. Pētīja, pētīja, līdz visbeidzot internetā sazina pēdas, ka attiecīgās markas datora modelim ir tāds niķis, ka pēc noteikta laika atsakās darboties klavitatūra. Ko darīt? Protams, ka jāved uz garantijas remontu.

29.janvārī aizvedām datoru uz Galleria Riga 6.stāvā esošo RD Electronics, kur tas pirms gada tika iegādāts. Vārds pa vārdam, tika aizpildīts pieteikums un teikts, ka pēc 20 darba dienām dators būs kārtībā. Gāja dienas, gāja nedēļas, bet no veikala ne ziņas. Pētījām izsniegto lapu, tajā neviena telefona numura, uz kuru piezvanīt. Tādēļ mēs marta sākumā devāmies uz veikalu noskaidrot, kur pazudis dators? Varbūt tas aizsūtīts atpakaļ uz rūpnīcu un atpakaļ tiek nests ar nešanu, tādēļ arī tik ilgs laiks nepieciešams? Pārdevējs veikalā vaicāja, vai esam zvanījuši par remontu? Atbildējām, ka neesam gan, jo nav jau numura, uz kuru zvanīt. Tad nu tikām pie bukletiņa ar telefona numuru, uz kuru jau nākamajā darba dienā zvanījām.

Sazvanītais kantoris atbildēja, ka dators ir jau salabots, tagad vien atvests uz Rīgu notestēt (interesanti, vai testēt nevajadzēja jau turpat, kur tas tika labots) un pēc dažām dienām saņemsim sms, ka varam tam uz veikalu nākt pakaļ. Gāja dienas, tuvojās datums, kurā bijām iecerējuši doties ciemos pie omītes, bet no veikala ne ziņas. Mūsu tētis atkal zvanīja uz iedoto telefona numuru, kur atbildēja, ka desmit dienu laikā noteikti būs, ja nē, varēs izvēlēties attiecīgajā vērtībā citu datoru.

Neko darīt. Tā nu bez datora devāmies apciemot omīti, kura bija pagalam sabēdājusies, ka nevar vairs ar interneta starpniecību komunicēt ne ar saviem bērniem, ne mazbērniem.

Pagāja noteiktās 10 dienas, bet atkal nekādas ziņas. Vakar mūsu tētis zvanīja uz veikalu un, kā domājat, kādu ziņu saņēma? Paziņoja, ka datoru tomēr nelabošot, jo tam, redz, esot mehāniski bojājumi un slapjuma pēdas uz DVD korpusa.

Hm, negribētos ticēt, ka mūsu omīte, kura ar bijību izturas pret visām modernajām IT lietām, būtu datoru izmantojusi kā kafijas krūzes paliktni vai arī ņēmusi to līdzi vannā. Piedevām, kā gan mitruma pēdas DVD korpusā var ietekmēt klaviatūras darbu?

Kāda būs mūsu turpmākā rīcība? Mūsu tētis ir nikns. Nikns kā lācis, kurš nav dabūjis kāroto medījumu, tādēļ ir jau sameklējis kontaktus speciālistiem, kuri veic datoru ekspertīzes, lai pārliecinātos, ka veikals neblefo.

Kāda ir mūsu stāsta morāle? Veikals izdarīs jebko, lai tikai nebūtu jāveic labošana par saviem līdzekļiem, lai gan internetā ir atrodama informācija par attiecīgā datora modeļa brāķi.

Tāpat arī nav īsti skaidrības, kādēļ vēl pirms pārdesmit dienām tika paziņots, ka dators ir salabots un drīzumā varēsim to saņemt, bet tagad tiek “dziedāta” pavisam cita dziesma, proti, ka tā labošanai nemaz neķersies klāt?