Negaidīta “dāvana” vārda dienā

Šķiet, jau vakar pa dienu ar kādu īpašo maņu jutu, ka vakars nebūs tik labs, kā iecerēts.

No rīta uz dārziņu devāmies ar pašceptu kēksu, jo Robertam taču vārda diena! Jau pie ieejas auklīte sagaidīja mazo gaviļnieku ar apsveikumiem un varētu šķist, ka viss būs labi. Tomēr kaut kas nelāgs mani iekšā sāka urdīt tajā brīdī, kad pa dienu vairāki kolēģi gluži kā sarunājuši viens pēc otra vaicāja, kā sokas puikam un vai viņš nemaz neslimo? Protams, kā ikvienai strādājošai mammai, arī man ir bail no slimošanas maratoniem, jo tas nozīmē kavētu darbu, ārstu apstaigāšanu un lieku uztraukumu, tādēļ visu šo laiku biju priecīga par dēla izturību un spēju pretoties visiem draņķa vīrusiem, kas lidinās apkārt.

Smaids dēlēna seju rotāja arī vakarā, kad aizgāju viņam pretī uz dārziņu, jo gan brokastīs, gan launagā esot ēduši kēksu, kuru viena no grupiņas meitenēm esot nodēvējusi par “Roberta garšīgo kūku”. Dēlēns bija ticis arī par draugu zīmēta apsveikuma, un abi kopā devāmies pretī tētim, lai tālāk jau dotos dāvanas medībās.

Vārda dienas ir foršas dienas, jo tad var ēst kūku, saņemt dāvanas un apsveikumus no pārējiem. Lai gan Roberts jau iepriekš bija pieteicis, ka gribētu dāvanā sev grozu, kurā varot iekšā mest bumbu (lasi- basketbola grozu), nācās secināt, ka šādi brīnumi ir jau izpirkti, tādēļ šoreiz mantu krājumu papildināja, protams, ierastā bumba un auto. Vēl pirms došanās mājup sagādājām kūku un suliņu, lai pēc vakariņu ieturēšanas varētu nosvinēt 14.janvāri, taču pie vakariņu galda viss sākās... Lai arī Roberts nevarēja sūdzēties par apetīti un zupu tiesāja ar gardu muti, sākās vemšana. Protams, mazais jubilārs bija lielā neizpratnē, kas ar viņu notiek, tādēļ iestājās neliels satraukums, taču pēc “šmuces” likvidēšanas turpinājām savu iecerēto vakara gaitu, kuru gan ik pa laikam pārtrauca vemšana. Šajos mirkļos ir tik grūti skatīties uz savu mazo divgadnieku, kurš ir dziļā neizpratnē, kas ar viņu patlaban notiek.

No malas skatoties, jāteic, nemaz nevarēja pateikt, ka bērnu būtu piemeklējis kāds vīruss, jo, ja neskaita slikto dūšu, Roberts lēkāja, skrēja, spēlēja bumbu un iemēģināja savas dāvanas, taču pēc ikvakara vannošanās rituāla pats no laba prāta aizgāja uz savu gultiņu gulēt. Jānorāda, ka kaut kas tāds (ka bērns pats vakarā aiziet gulēt) mūsu mājās notiek vienā gadījumā no 360. Tātad, zili brīnumi!

Naktī īsti nespēju rast mieru, klausoties, kā jūtas dēlēns, vai viņam nav slikti, taču praktiski visa nakts tika nogulēta bez celšanās, par ko man jo liels prieks, jo bērns vismaz pēc vakardienas pārdzīvojumiem varēja nedaudz atpūsties.

Pati naktī acis neaizvēru teju ne mirkli, tādēļ sapratu, ka kaut kā sevi jānodarbina un nedaudz pāri 5.00 devos laukā, lai nedaudz paskrietu un padomātu. Galvā pārliku šodienas plānus, ieplānotos darbus, lai saprastu, ko un kā samenedžēt, lai varētu palikt mājās ar savu mazo acuraugu.

Lūk, tāda bija Roberta vārda diena. Ne tik priecīga un lustīga, kā vēlētos. Tagad mazais vakardienas gaviļnieks guļ saldā miedziņā un uzkrāj spēkus. Prieks, ka vemšanu nepavadīja temperatūra un, par spīti sliktajai dūšai, Roberts ļoti labprāt dzēra ūdeni un suliņu, tādēļ ceru, ka drīz, pavisam drīz, tiksim uz pekām.

Lai forša ceturtdiena!