Nebaidījāmies un sēņojām KOPĀ

Nesen jau bija raksts par to, vai sēņot jādodas kopā ar bērniņu. Šis blogs ir mans lielais "JĀ"!

Uzskatu, ka bērniņam IR jāiesaistās vecāku nodarbēs un hobijos. Tas nekas, ja tādēļ kaut kas paliks pusdarīts vai tiks pabojāts. Protams, katram ir nepieciešams tas mirklītis sev, taču ģimenes kopējie brīži nav mazsvarīgāki, tieši otrādi.

Turklāt tieši mēs, vecāki, esam tie, kas veido bērna bērnību un atmiņas. Te nu ir jautājums - ko viņš atcerēsies? Vai tās būs dienas ar tik iecienīto planšeti rokās, vai arī tas būs mirklis, kad tika uzieta un lepnumā vecākiem atrādīta pirmā sēne?

Tās reizes, kad devāmies ar mammu meža zemenītēs, un viņa salasīja pilnu sauju, lai to sadalītu uz pusēm man ar māsu, ir vienas no manām skaistākajām atmiņām. Viņa mēdza teikt, ka tās ir "saulītes", un mēs ēdām, lai mūsu punči būtu pilni ar tām. Mēs lasījām piepes, tecinājām bērza sulas (tajās gājām ar tēti), apbrīnojām un lupinājām egles "asariņas", kuras nesām mājās kopā ar čiekuriem un ziediem, kurus saplūcām pļaviņā pie meža. Visi brīži, kurus bērnībā aizvadīju pie dabas ar vecākiem, manī ir dziļi iemājojuši, kur silda un sildīs.

Meitai ir 9 mēneši. Par maziņu? Nē! Protams, ir jārēķinās, ka ērtie rati būs jāatstāj mājās, tad ir labi, ka ir kāds cits palīglīdzeklis - slings, ergosoma, ķengursoma. Mūsu gadījumā tas bija pēdējais variants. Tāpat ir labi, ja ir abi vecāki, un bērniņu var nest uz maiņām. Protams, līdzi jābūt ēdienam, rezerves drēbēm, kaut kam, ko paklāt uz sūniņām, ja nepieciešams atelpas brīdis. Izvēlējos gaiši zilu un ūdens necaurlaidīgu paklājiņu - gaišu gadījumam, ja parādās kāda ērce, lai laikus pamanu. Tāpat jāpadomā par rezerves pamperiem. Paldies tam cilvēkam, kurš izgudroja mitrās salvetes! Turpceļā meitiņa pietaisīja pamperi, tad nu nācās ar visu tikt galā meža vidū. Vispār tas nez kāpēc likās tik forši - mainīt pamperi mežā, svaigā gaisā! :)

Meita dienu uztvēra ar milzu sajūsmu un aizrautību - iepazinās ar tām dažām gailenēm, kuras izdevās atrast, saēdās meža zemenītes un mellenes tieši no ogulāja, sadūra pirkstiņus ar egles zaru, iztaustīja akmeņaino ceļu (par kuru arī parāpoja), paplūkāja lazdas zarus un visu dienu pavadīja ciešā vecāku tuvumā.

Vai bērns mums traucēja? Nē! Kā gan? Bērns nav šķērslis, lai kaut ko darītu. Jā, visam ir jābūt rūpīgi izplānotam, sagatavotam un vienmēr ir jābūt rezerves plānam. Bet citādi - bērni ir daļa no mums! :)

P. S. Ir pieredze sēņojot arī ar vecākiem bērniem. Protams, pienāk slavenais "čīkstēšanas mirklis", bet, manuprāt, vecāki pret to ir imūni. :) Un tas patiesais bērna prieks un aizrautība IR tā vērti! :)

P. S. Protams, nozīme ir arī ērču encefalīta potei, bet - arī tas ir diskutabls jautājums. Tā teikt - katrs vecāks nes atbildību par savu bērnu.