Neaizmirstamais piedzīvojums no izbrauciena ar auto

     Šo braucienu neesam aizmirsuši neviens no ģimenes locekļiem, kuri braucām kopā - par šo atgadījumu bieži runājam svētkos pie galda, stāstām kā jautru piedzīvojumu un kopīgi smejamies.

     Tad nu sākšu ar nelielu ievadu:

     Bērnībā man ļoti patika kaķi, biju tā saucamais "kaķu cilvēks". Man ļoti patika viņu neatkarība, nepadevīgais raksturs un mērķtiecīgums, ķerot medījumu. Pat pati biju iemācījusies ķert putniņus, kurus nesu māsai atrādīt - stundām ilgi varēju sēdēt un gaidīt, kamēr putniņi "zaudē modrību". Protams, viss  beidzās ar labām beigām - putniņus uzreiz palaidām vaļā, nevienam no viņiem netika nodarīts pāri, bet man gan reizēm tika saknābātas rokas. 

     Jā...ar laiku pat iemācījos atdarināt ņaudošu kaķēnu (grūti pat paskaidrot ar vārdiem šo darbību, bet mēģināšu noraksturot: aizturuot elpu, nedaudz sasprindzinos un tā kā caur kaklu izdvešu šo skaņu), man tas izdevās tik līdzīgi kaķēna ņaudēšnai, ka ar šo skaņu pat varēju piesaukt mūsu kaķeni, kura skrēja meklēt ņaudošo kaķēnu...

     Tagad par notikumu, dodoties ceļā:

     Vienā jaukā dienā ar ģimeni (mammu, tēti, māsu un brāli) bijām aizbraukuši paciemoties pie vecmāmiņas, pēc kā devāmies mājās. Mēs (es, māsa un brālis) sēdejām aizmugurē, bet vecāki priekšā (tētis pie stūres), un māsa ar brāli bija gandrīz iemiguši brauciena laikā. Pusceļā izdomāju, ka varētu visiem parādīt pašmācības ceļā apgūto ķaķēna ņaudēšanu, kuru līdz tam nevienam nebiju rādījusi.. Kad es sāku ņaudēt kā kaķēns, mamma ar tēti sabijās, jo domāja, ka mašīnā ir kaķēns... tētis nekavējoties apturēja mašīnu, abi ar mammu sāka pārmeklēt to.. palūdza mūs izkāpt no mašnas, lai varētu visu izcilāt un to pārmeklēt. Es tajā brīdī neko neteicu, jo biju nobijusies, ka mani nesāk lamāt par šo joku, tā vietā vienkārši klusēju. Māsa ar brāli arī nebija ievērojuši, ka šīs skaņas izdvesu es, viņi piedalījās meklēšanas procesā, visu laiku tikai saucot: "Kiss, kiss, kur tu esi?" Visi kopīgi pārmeklēja mašīnu un tuvāko apkārtni, bet, protams, neko neatrada, jo nevar jau atrast to, kā nav.. Atceros, ka tētis pat atvēra mašīnas priekšējo pārsegu un bagāžnieku, bet... nekā... Tad mamma ar tēti nosprieda, ka kaķēns laikam būs aizskrējis projām kaut kādā brīdī, kamēr tiek pārmeklēta mašīna, un pārtrauca meklēšanu, lai dotos mājās.

     Šis kaķēna meklēšanas process ilga nepilnu stundu. Tad nu visi braucām mājās, bet pa ceļam vecāki apsprieda notikušo, sakot, ka tas bija kaut kas mistisks, bet, nedzirdot vairs ņaudēšanu, apstiprināja viens otram, ka kaķēns laikam tiešām būs izkāpis no mašīnas...

     Es tikai kā "partizāns" klusēju visu ceļu, bet neviens neko aizdomīgu tajā brīdī manā uzvedībā nesaskatīja, tāpēc pat iedomāties nevarēja, ka es būtu ar to saistīta..

     Eh, un patiesības atklāšana:

     Tajā dienā neatzinos, ka tā biju es, bet pēc paris dienām parādiju māsai šo ņaudēšanu un atzinos, ka tā biju es, kura uztaisīja kaķēna skaņu mašīnā, ko māsa vēlāk pastāstīja arī vecākiem. Vecāki "no sirds" smējās par notikušo, jo pašiem arī pēc tam bija mierīgāks prāts, ka tomēr tas nebija kaķēns, kurš aizskrēja kaut kur - nezin kur.

 

     Pat tagad, ja nedaudz pielieku piepūli, izdodas atdarināt šo kaķēna ņaudēšanu tā, ka mūsu suņuks skraida pa dzīvokli un meklē, saucot (rejot): "Kur ir tas kaķis?" Bet, kad saprot, ka to daru es, viņš tā domīgi skatās uz mani un kaut ko gaida (laikam, lai dodu to kaķēnu viņam, he he).

 

     Lai visiem pozitīvi, jautri un izdevušies braucieni! ;)