Mūsu pirmais vīrusiņš

Līdz šim visas slimības bija gājušas meitai garām. Ap 5 mēnešu vecumu gan “noķērās” nelielas iesniņas, taču nebija nedz temperatūras, nedz kā cita, tāpēc šo gadījumu par slimošanu saukt negribās. Un nu, 9 mēnešu vecumā, arī mūs piemeklēja pirmais vīrusiņš.

Viss sākās nedēļas nogalē – Ievuks sāka pastiprināti niķoties. Ieskatoties mutītē, redzēju, ka ceļā ir jauns zobu pāris. Tiktāl viss likās skaidrs. Laika gaitā, niķošanās kļuva pastiprināta, un mana ēdelīgā meita sāka atteikties no jebkāda papildēdiena, atgriežoties pie “pamatiem” – piena. Arī to “norakstīju” uz zobu nākšanu un diži nesatraucos.

Taču tad pienāca nakts, kurā Ieva nebeidza mētāties gultā, īdēt un acīmredzami mocīties. Pēc šādas nakts rīta cēliens uzsākās ar skaļu bļāvienu, histēriskā raudāšana nerimās vismaz stundu. Mazulīte ķērca kā negudra un nebija nomierināma! Laikam lieki teikt, ka mana mātes sirds, tajā noraugoties, sāpēs sažņaudzās. Palūkojot pierīti, likās, ka ir arī neliela temperatūra. Tā kā vēl arvien domājām, ka pie visa vainīgi zobiņi, iedevām Ievukam “Nurofen”. Pēc kāda brīža meitiņa aizmiga, taču stundu ilgajā miedziņā nemitīgi raudāja. Pamodusies, Ieva atsāka raudāšanu, taču šoreiz tā aprima pati no sevis un krietni vien ātrāk. Izskatījās, ka viņa jūtas labāk.

Vakarā viss atkal saasinājās. Iedevām uz nakti “Nurofen” un visi devāmies gulēt. Ap trijiem naktī Ieva atkal sāka mētāties pa gultu un īdēt. Bija acīmredzams, ka cenšas gulēt, taču nevar, jo nejūtas labi. Centos viņu mierināt, dot krūti, apskāvu. Šādi “novilkām” līdz pieciem rītā, kad sajutu, cik karsta viņa ir. Bija pacēlusies temperatūra, nezinu cik augsta, nemaz nemērīju - biju satraukusies. Atkal iedevu zāles, pie sevis nodomājot, ka nu jau sanāk pārlieku bieža zāļu došana. Taču, redzot, ka bērniņš mokās, nespēju vienkārši nosēdēt, neko nedarot. Jāpiebilst, ka iepriekš tiku pirkusi un devusi “Viburcol” svecītes (homeopātisks līdzeklis), taču mums tās nelīdzēja nemaz, tāpat kā zobu smēres. Iekšēji pie sevis lūdzos, kaut tas zobs ātrāk iznāktu.

Nākamais rīts iesākās bez raudāšanas, taču niķi, nemitīgā dzīvošanās pa rokām un neēšana saglabājās. Arī intereses par rotaļāšanos nebija, vai tā bija īslaicīga. Dienas gaitā parādījās kāds “jaunums” – nemitīga gulēšana. Tieši šis simptoms mani darīja piesardzīgu. Redzot meitu tik gurdenu, sapratu, ka kaut kas nav īsti labi. Un tomēr sevi noskaņoju, ka zobiņu nākšana ir tik sāpīga un mokoša, ka bērniņš vienkārši izvēlējies gulēt, tā pārdzīvojot šo laiku. Viņa, ar mazām pauzītēm, nogulēja gandrīz visu dienu. Temperatūras nebija, vai tā bija zema, tāpēc zāles vairs nedevu.

Nākamās dienas pirmajā pusē ievēroju, ka miegainība nekur nav pazudusi. Tā vietā, lai simptomi mazinātos, parādījās vēl viens jauns – izsitumi. Pirmos ievēroju pie austiņām, uz kakliņa. Pavelkot bodiju, tos atradu arī uz puncīša un muguras. Tajā brīdī sapratu, ka kaut kas tiešām nav īsti labi.

Aprunājoties ar meitas tēti, nolēmām, ka jāzvana pediatrei. Vai nu streiks vai atvaļinājums, bet kāda iemesla dēļ ārsti sazvanīt nebija iespējams. Paldies Dievam, Ievas vecmamma sarunāja vizīti pie citas ārstes, turklāt – jau pēc pusstundas!

Kā jau tas mēdz gadīties, tieši pirms braukšanas Ieviņa kļuva aktīvāka, sāka smaidīt un spēlēties. Kādā brīdī jau iedomājos, ka visu esmu savā galvā izdomājusi. Bet tad man prātā atausa frāze, kuru lasīju kādas citas mammas blogā – “labāk aizvest vienu lieku reizi pie ārsta, nekā neaizvest, kad tas ir vajadzīgs un vēlāk nožēlot”. Vairākas reizes atkārtojusi šo frāzi, taču nedaudz nobijusies no tā, ka ārste mani uzskatīs par nemiera cēlāju, kāpu mašīnā, un devāmies.

Jau pēc dažām minūtēm smaidīga ārste aicina mūs savā kabinetā. Viss notiek ļoti organizēti un ātri – izsitumu apskate, izklausīšana, rīklītes pārbaudīšana un sūdzību uzklausīšana. Ilgi nedomājusi, viņa “pasniedz” diagnozi – kādu sarežģītu vīrusa nosaukumu. Redzot, ar kādu vieglumu viņa to paziņo, sajūtu milzīgu atvieglojumu – man bija taisnība! Tie nebija zobiņu simptomi ar zemeņu alerģijas izsitumiem! Mums ir diagnoze! Saausos, lai uzzinātu ko vairāk, bet nekā diži vairāk arī nav. Ārste vaicā, vai Ievukam ir bijusi šķidrāka vēdera izeja, momentāli piebilstot, ka tai nav jābūt caurejai. Uzreiz saku – jā! Un nesaprotu, kā palaidu to garām. Pēdējās dienās viss bija pasācis tikt laukā no pampera, sasmērējot bodiju, un tā nebija bijis ļoti, ļoti ilgi. Norakstīju to uz piena produktiem, augļiem un ogām. Tagad viss tapa skaidrs.

Vēlāk mājās, sajūtot, ka minimāli “sagriež” arī manu vēderu, aizdomājos par to, ka šādi notiek jau vairākas dienas. Pieļauju, ka tieši es noķēru kādu vīrusu un nodevu to tālāk meitai, kura to pārslimoja jau daudz smagāk. Nu jau trakumi ir garām – vakar pirmo dienu mans bērns atkal bija mans bērns. Un beidzot izēda visu putru – tad arī tapa rakstā esošais foto. :)

Vienīgais, kas tagad jādara – jāiziet probiotiķu kurss. Izvēlējāmies bildē esošo “Linex baby”.

Mācības?!

* Mazgāt rokas vēl biežāk, un neņemt meitu opā, tiklīdz pārnāku mājās, lai cik priecīga viņa arī nerāpotu pretī. No sākuma ir jānomazgā rokas!

* Uzticēties sev, savām sajūtām un novērojumiem. Neviens nepazīst mūsu bērnus tik labi, kā mēs.

* Ieklausīties bērna tēvā, kuram ir savādāks skatījums uz notiekošo. Kamēr es domāju, ka tie ir zobi, viņš ieminējās, ka tas varētu būt vēders. Bet es to “laidu gar ausīm”.

* Nekautrēties meklēt ārsta palīdzību! Jo “labāk aizvest vienu lieku reizi pie ārsta, nekā neaizvest, kad tas ir vajadzīgs un vēlāk nožēlot”. 

Sargāsim mūsu mazulīšus! Un būsim blakus, kad viņiem mūs vajag visvairāk!