Mūsu pieredze ar piebarojumu.

04. Mar 2013, 10:12

Kad Denīzei palika četri mēneši ,daktere teica ka var nedaudz kaut ko jau iedot nogaršot. Tad nu arī es cītīgi nolēmu to darīt. Pirmais ko Denīze pagaršoja bija banāns un ķirbis. Jāsaka ,ka pirmo karotīti apēda godam,bet nākamajā dienā vairs neēda. Tā arī mūsu pirmā barošana sākās un beidzās četros mēnešos. Sapratu,ka laikam nedaudz par ātru un turpināju barot ar krūti. Nedēļā vienreiz jau tētis iedeva nogaršot atkal banānu ,bet tas tā tikai mūsu priekam.

Kad pienāca pieci mēneši,Denīze svarā nebija tik pat kā pieņēmusies ,nieka pārsimts grami. Tad nu daktere teica,ka vajag cītīgāk piebarot. Ierunājos par maisījumu- to daktere neieteica. Labāk tomēr dārzņi vai putra.

Tad nu no pieciem mēnešiem palēnām mācījāmies ēst. Katru dienu īsti nedevu ,bet ik pārdienas devu putru, tad atkal ķirbīti. Tuvojoties sešiem mēnešiem beidzot Denīze sāka kārtīgi ēst.

Tad nu sapratu ,ritīgam piebarojumam mazā dāma ir gatavo,jo viņa sāk domāt par rāpošanu un ir jau kustīga. Tad nu cītīgi sāka ēst katru rītu brokastīs putru. Pusdienās devu ķirbi,ķirbi ar bumbieru vai ābolu ,vai arī retu reizi kartupeli. Un uz nakti vēlreiz putru.

Bija arī panākumi ,uz septīto mēnesi -svēršanos jau mazajai bija klāt 600g. Tā nu aizsākās mūsu piebarošana.

Sākām četros mēnešos,bet bērns pateica priekšā ,ka vēl nav tam gatavs. Tāpēc es tā nopietni varu teikt,ka mana Denīze sāka ēst 5mēnešos un divās nedēļās.