Mūsu piena stāsts ir galā

Piena laiks beidzies arī mūsu mājās. Bez piespiešanās, bez sinepju smērēšanas uz krūtīm, un džemperu nēsāšanas ar augsto apkakli.

Viss notika pavisam vienkārši. Pienāca laiks, kad mūsu gadu un astoņus mēnešus vecais dēls pienu ēda vien nakts laikā. Nakts laikā no savas gultas vienmēr pa miegam atnāca uz mūsējo, lielo, un tā arī visu nakti gulēja, piesūcies man. Ja netika pie kārotā piena, jo biju aizgriezusies, nakts melnumu satricināja izmisuma pilni kliedzieni, kuri nerimās līdz brīdim, kamēr atkal bērns nebija ticis pie piena. Atzīšos, ka pašai tas nozīmēja tikai pamošanos no rīta ar lielu nogurumu, jo visa nakts pavadīta, barojot bērnu.

Vienu nakti atļāvos būt nekaunīga un ignorēt lielos kliedzienus, un pienu nedot. Nākamajā naktī dzirdēju no bērna gultiņas puses vien pāris šņukstus, bet ar to arī mūsu piena stāsts ir gandrīz galā, jo trešajā naktī bērns gulēja un pat nepamodās. Jāteic, ka aktīvās nodarbes arī pa dienu ir dēlam pilnībā no prāta izdzēsušas atmiņas par to, kur atrodas viņa piena noliktavas, vien šodien, aptuveni pusotru nedēļu pēc tam, kad piens tika ēsts pēdējo reizi, dēls skumīgi man piekļāvās, aizbāza roku aiz kleitas izgriezuma centās ieraudzēt, vai nav aizķērusies vēl kāda piena lāsīte.

Lūk, tāds ir mūsu stāsts. Vēl pavisam nesen stāstīju, ka citi šausminās, ka tik liels bērns vēl tiek barots ar pienu. Ja bērns būtu prasījis, noteikti pienu neliegtu un turpinātu barot vēl, bet tā kā pēc divām naktīm par tā eksistenci viņš bija jau pats piemirsis, gribas domāt, ka mums viss notika pavisam organiski, atšķirībā no citiem, kuriem atradināšana no piena saistās ar šausminošiem stāstiem.

Arī es biju gatavojusies tam, ka bērns pienu gribēs ēst gandrīz vai mūžīgi, būs jādomā visādi meli par to, ka pieniņš beidzies un kas tikai vēl ne. Bet dzīve pierādīja, ka viss ir jāuztver bez stresa, jo tad viss atrisinās pats no sevis.